Vēlāk bija kulinārijas tehnikums, ģitāras spēle populārā Latvijas grupā un dzīve Indijā, kur Sergejs nopietni aizrāvās ar veģetārismu.

Un pēkšņi … Sanktpēterburgas pieczvaigžņu viesnīcas Domina Prestige Hotel restorāna Arcobaleno šefpavārs, studijas garīgajā seminārā, darbs Maskavas restorānā un nu – Rīgas viesnīcas Pullmanrestorāna Equus „šķīvīšu pavēlnieks”. Tiem, kas uztraucas, – gaļa ēdienkartē ir. Tā jau sen ir arī paša Sergeja uzturā.

Sergejs neuzskata sevi par klasisku pavāru, tomēr viņš ir pārliecināts, ka kulinārija ir viņa īstais aicinājums. Pagaidām.

Sasniedzot četrdesmit piecu gadu vecumu, viens no labākajiem Rīgas šefpavāriem plāno vārda tiešā nozīmē pamest laicīgo pasauli – kļūt par mācītāju.

Īsi sakot, Sergejs Jaramišjans ir visneparastākais un odiozākais šefpavārs, kuru man ir gadījies sastapt. Visdrīzāk tieši šī iemesla dēļ saruna no ēdieniem drīz vien pavērsās uz personiskākām lietām. Bet tā ir pat interesantāk!

„Neuzskatu sevi par klasisko pavāru. Esmu absolūtais adepts. Tas ir cilvēks, kurš dara to, kas patīk, un pilnībā tam atdodas. Tāpēc ir lietas, ar kurām nodarbojos paralēli kulinārijai.

Piemēram, mūzika. Mūsu grupa Tribes of the City samērā ātri kļuva populāra ne tikai Latvijā. Tajā laikā mēs spēlējām Dream Pop, Noise Pop un Shoegaze. Arī tagad mēs bieži vien ņemam rokās instrumentus. Pietiktu ar nelielām pūlēm, un var doties tūrē pa Japānu.

Kad man ir laiks, vienmēr gatavoju mājās. Man vispār vislabāk patīk gatavot mājās. Vismaz svētdienās brokastis vienmēr ir pilnīgi manā ziņā. Nezinu, vai draudzenes tādēļ apskauž manu sievu. Tomēr to kompensē tas, ka svētkos manis nekad nav mājās.

Vienmēr cenšos pagatavot sievai kādus salātiņus, ko paņemt līdzi uz darbu. Galvenais, protams, nav salātiņi, bet uzmanība. Taču kad uzmanība aprobežojas ar salātiņiem, ar to ir par maz.

Sievietē es vērtēju tieši sievietes dabu, visu dievišķo, gaišo, kas arī ir pamats visam. To var sajust, var izanalizēt pēc uzvedības, pozicionēšanas, valodas. Es neesmu psihologs, bet šādas lietas ir saskatāmas intuitīvā līmenī.

Es lieliski atceros mūsu pirmo tikšanos ar sievu, jo pēc divām nedēļām es viņu bildināju, pēc trim mēnešiem mēs jau apprecējāmies un nu jau septiņus gadus dzīvojam kopā.

Protams, mēs varam sastrīdēties. Bet ar manu sievu sastrīdēties vispār ir grūti. Viņa vienkārši klusē. Viņa nevar sapsihoties, nevar uzbļaut, vienkārši sēž un klusē. Un ko viņa tur pie sevis domā – vispār nav skaidrs!

Man nav mīļāko ēdienu. Man patīk vienkārši, mājas ēdieni. Es ilgu laiku pavadīju Indijā, un tagad man „pierastie” ēdieni ir tāds kā indiešu strītfūds: maizes plācenis, kurā samests viss kas. Un, protams, saldumi.

Man nav mīļāko ēdienu. Man patīk vienkārši, mājas ēdieni. Es ilgu laiku pavadīju Indijā, un tagad man „pierastie” ēdieni ir tāds kā indiešu strītfūds: maizes plācenis, kurā samests viss kas. Un, protams, saldumi.

Es no Indijas neko neatvedu. Visu atstāju tur. Vairākkārt esmu tur bijis, bet pēdējo reizi atvadījos no visa profāniskā un nopietni pāršķiru Indijas lappusi. Visas šīs vēdiskās tēmas – tas vairs nav mans.

Tagad man ir 40, kad tuvosies piecdesmit, domāšu par to, lai kļūtu par draudzes mācītāju.

Būtu kļūdaini domāt, ka nopietna iegrimšana ticībā dāvā lielu mieru. Gluži otrādi. Iekšā sākas īsts karš, cīņa.

Tomēr studijas teoloģijas fakultātē palīdzēja paskatīties uz sevi no iekšpuses, iemācīties saskatīt noteiktu dzīves jēgu un cilvēka būtību.

Man ir labi attīstīta intuīcija, bet es to bieži nododu dažādu apstākļu ietekmē. Es ļoti uzticos cilvēkiem, un tas vairākkārtīgi ir mani pievīlis.

Virtuvē es lamājos. Bez trauku dauzīšanas, bet lamājos. Tomēr uzskatu sevi par taisnīgu. Man šķiet, cilvēkam, kurš atnācis strādāt, ir ne tikai jāatstrādā sava nauda, viņam jābūt savā vietā.

Tam jābūt aicinājumam. Es laikam spriežu pēc sevis – es strādāju virtuvē, nodarbojos ar mūziku, pašizglītošanos, un tas viss man patīk!

Pašlaik restorānā Equus man ir pievienojies mans kolēģis, līnijas pavārs Kārlis Firmanis, un trijatā, kopā ar šefpavāra vietnieku Andreju Vageli, mēs plānojam izveidot īstu komandas garu.

Tas noteikti labi atspoguļosies arī ēdienkartē. Tuvākajās dienās parādīsies jauna ēdienkarte, kurā būs atsevišķa grila ēdienkarte, jo mums ir lieliska kokogļu grila krāsns, neliela a la carte, un jau ir tā dēvēto „international” ēdienu sekcija – tradicionālās vērtības ar mūsdienīgu pieeju.

Nekādu mazu porciju! Visam jābūt skaidram un gaišam. Mēs taču strādājam mūsu visiem un mūsu viesu labā.

Pašlaik mēs orientējamies arī uz konferencēm, kur var gatavot ekskluzīvākus ēdienus. Nav vairs tālu arī līdz karvinga stacijai, kas ļaus gatavot izsmalcinātas uzkodas arī izbraukumā. Ļoti gribas attīstīt arī kulinārijas meistarklases un pasākumus.

Ja ar tūristiem nekādu problēmu nav, tad ļoti gribētos lauzt arī vietējo iedzīvotāju stereotipus – viesnīcu restorānus var un vajag apmeklēt! Vēl jo vairāk tādēļ, ka mums ir lieliska terase.

Esmu daudz kur strādājis, tomēr tieši viesnīca Pullman atbilst manai iekšējai dinamikai. Un man patīk šeit rīkoto konferenču stils – vienlaicīgi solīdas un ļoti vienkāršas.

Viesnīcai Pullman ir kolosāls potenciāls. Piemēram, atsevišķa tējas istaba ļauj padarīt pasākumu interesantāku un unikālu. Tādā ziņā, ka mēs varam piedāvāt kaut ko īpašu, slēgtu, diplomātiem, uzņēmējiem un politiķiem.

Man tiešām patīk, ka visa Pullman tīkla koncepcija ir moderni, jauni, pārtikuši cilvēki, no māksliniekiem līdz uzņēmējiem. Tas ir jaunais šodienas ritms. Un man tas ir tuvs.

Šefpavārs nevar nebūt ambiciozs, egoistisks, stingrs, harizmātisks. Un savos četrdesmit gados es pazīstu sevi un zinu, ko esmu vērts. Godīgi sakot, es sevi vienkārši mīlu! Tomēr cenšos būt patiess pats pret sevi.

Visgrūtāk ir gatavot saldo. Tas vienmēr ir izaicinājums, jo jebkurš labs deserts var izlabot jebkuras sliktas vakariņas.

Man nepatīk makšķerēt vai sēņot, toties es dievinu iet uz tirgu vai uz specializētiem veikaliem. Tieši tur visbiežāk apmeklē iedvesma! Tieši tur atnāk jaunu ēdienu idejas.

Mana dzīves devīze: nekad neskumt. Un man viss izdodas!”