„Mani vecāki visu mūžu gribēja pārcelties uz ASV, bet viņiem vairākkārt atteica izbraukšanas atļaujas saņemšanā. Viņi ir palikuši Latvijā, bet es jau biju augusi ar tādu „fikso” ideju – tikt uz Ameriku un izveidot tur karjeru.” Gadiem ritot, viņas sapnis nekur neizzuda – tas kļuva stiprāks, noslīpējās un izkristalizējās ilgotajā nākotnē – ANO!

Uzreiz pēc skolas Aņa iestājusies prestižā budžeta vietā Sorbonnā. Meitene sakrāmēja ceļasomas, sagatavoja dokumentus un… aizlidoja uz Ameriku pretī pilnīgi nezināmajam un upurējot tam par labu studijas vienā no labākajām Eiropas augstskolām.

„Ir cilvēki, kas daudz domā un reti rīkojas. Man tobrīd nebija bail no pārmaiņām, bet bija grandiozs atbalsts no ģimenes, īpaši no tēta, un es vienkārši biju pārliecināta, ka viss sanāks. Pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem, bet obligāti sanāks! Un iemainīt Amerikas sapni pat par universitāti Parīzē es nespēju. Toreiz es izvēlējos lai arī sarežģītu, bet savu ceļu – devos uz Sanfrancisko un nevienu reizi neesmu par to nožēlojusi. Šķiet, ka Amerikā man pirmoreiz radās mierīga un droša sajūta: „Esmu mājās!”.

Ja viss iet slikti – izspied no apstākļiem maksimāli daudz pozitīva un virzies tālāk.

Pirmais pusgads izrādījas ne tikai grūts – tā bija īsta izturības pārbaude. Amerikāņi izlaiduma klasēs parasti nemaz nezina, par ko vēlas strādāt. Bet manī šāds lēnīgums karjeras ziņā nav iesakņojies. Es precīzi zināju, ko vēlos, iestājos Sanfrancisko Universitātes Juridiskajā fakultātē un sapratu: bezrūpīgā bērnība ir beigusies.

Man vajadzēja pašai pieņemt visus lēmumus, tikt skaidrībā ar samudžināto studiju „ķēķi” Savienotajās Valstīs, iemācīties apmaksāt rēķinus un pierast dzīvot jaunajā vietā ļoti „pareizi”. Piemēram, Latvijā sīkus likumpārkāpumus var arī piedot, bet ASV ar to joki mazi: alkohola iegāde līdz 21 gada vecumam, kāda vieglprātīga izdarība, kavēta rēķina apmaksa – jebkāda kļūda var beigties ar deportāciju, un tad – ardievu visiem sapņiem.

Sanfrancisko dzīvojot, man vairākkārt bija iespēja apprecēties ar miljonāru. Bet es vienmēr skaidri zināju: vēlos pati sevi nodrošināt un sasniegt visus izvirzītos mērķus. Atteicoties no „zelta krātiņa”, es, protams, pati parakstīju sev spriedumu: priekšā mani gaidīja grūts un saspringts darbs. Toties tas bija mans sapņa darbs! Drīzumā es iepazinos ar kursa biedru un iekļuvu romantikas un skaistas iemīlēšanās virpulī. Tā man blakus ir parādījies ne tikai brīnišķīgs vīrs, bet arī liels draugs, kura atbalstu es jūtu katru dienu!

Neaizmirstiet pateikties tiem, kas palīdzēja jums dzīves ceļā.

Es septiņus gadus studēju Sanfrancisko Universitātē, 24 gadu vecumā saņēmu doktora grādu un kļuvu par ļoti jaunu advokāti, piedevām vēl es biju sieviete. Turklāt laimīga! Šis ir izņēmuma gadījums Amerikas vēsturē.”

Pats interesantākais sācies pēc izlaiduma balles. Jaunā meitene ar advokāta diplomu praktizējusies krimināltiesībās, iekarojot savu vietu zem saules vīrišķīgajā advokātu pasaulē.

„Man vajadzēja aci pret aci sēdēt kopā mazītiņā istabiņā ar kaut kādu lamzaku cietumnieku, un visa mana aizsardzība bija sarkanā poga uz galda. Taču esmu iemācījusies izveidot lietišķas attiecības pat ar tādiem riska večiem.

Tiesa, ne vienmēr gāja gludi. Gādījās iekļūt cietuma dumpja vidū, skatīties acīs nāviniekam, noklausīties visādas jēlības, kas skanēja aiz restēm. Taču es tik ļoti mīlēju savu darbu un izgāju tik nopietnu sagatavošanu un dresūru šim darbam, ka neviens nespēja mani nobaidīt un likt pamest savu profesiju.”

Un ambīcijas dzina Annu uz priekšu. Saprotot, ka atsevišķi gadījumi nav viņas mērķis, viņa pārgāja starptautiskajās tiesībās un cilvēktiesību komisijas sastāvā sāka palīdzēt krievu emigrantiem – senioriem. Gandrīz gadu jaunā advokāte cīnījusies par vairāku simtu cilvēku likteņiem pret vietējo saimnieku. Ņēmis palīgā lielisku advokātu komandu, viņš ne tikai neizmitināja atbraukušos seniorus, bet radīja viņiem nepanesamus dzīves apstākļus. Veterāni, Černobiļas avārijas likvidētāji, parastie pensionāri no bijušās Padomju Savienības valstīm bez valodas, sakariem un finansēm nokļuva slazdā. Tomēr Annai izdevās uzvarēt!

Izturieties pret visiem vienlīdz labi – gan pret liftnieku, gan pret prezidentu, jo nekad nevar zināt, kā iegrozīsies dzīve.

„Mana rīcība, mana izglītība, mans darbs, mana cītība un neatlaidība panāca to, ka es reāli palīdzēju cilvēkiem. Viņu dzīve mainījās, bet līdz ar to mainījās arī mana dzīve – notika 2008. gada krīze. Augstskolu absolventi veselu kursu sastāvā sēdēja bez darba, un samaksa par šo darbu samazinājusies vairākas reizes. Ja līdz šim advokāts ar doktora grādu viegli nodrošināja sev sākuma likmi 60 000 – 80 000 dolāru gadā, tad šī pasaka nu bija beigusies! Pat šodien nebūt ne visi mani kolēģi spēja sasniegt pirmskrīzes algu līmeni un pat atrast darbu!”

Aņa negribēja sēdēt un velti gaidīt nezin ko – viņa nokratīja putekļus no sava sapņa un sazinājās ar Latvijas misiju ANO. Tur tiešām meklēja juristu ar divu valodu (angļu un franču) prasmi. Aņa lieliski prot piecas valodas: papildus divām, kas nepieciešamas šajā darbā, viņas „krātuvē” ir krievu, latviešu un spāņu valoda. „Mēs ar vīru pārcēlāmies uz Ņujorku, un es kļuvu par jaunāko delegāti ANO vēsturē – man bija tikai 25 gadi. Ir pat foto, kurā ir pilna istaba ar solīdiem vīriem un viņu vidū es – jaunais skuķis.

Ticiet sev un klausieties tikai sevi. Kā teica Mārgareta Tečere: „Paklausīgas sievietes reti iekļūst vēsturē!”

Tomēr esmu spiesta atzīt: šādos amatos komandē vīrieši. Lai sievieti atzītu, tev jāstrādā 2-3 reizes vairāk par jebkuru vīrieti! Tu ne uz vienu sekundi nevari relaksēties, ieslēgt „muļķītes režīmu” vai doties uz gadu bērna kopšanas atvaļinājumā. Šeit visi ir vienlīdzīgi, bet vīrieši tomēr vienlīdzīgāki!

Šajā profesijā esmu piecus gadus, no tiem divi ir veltīti darbam ANO. Par savu darbu es vairs nestāstu pat vīram. Mēs atrisinām līdz 16 konfliktiem nedēļā, par kuriem ierindas iedzīvotāji nekad neuzzinās. Ārkārtīga nežēlība un prātam neaptverami noziegumi neprasa tūkstošiem cilvēku upuru, bet var kļūt par lielu karu cēloni. Un par šiem kariem jūs noteikti uzzināsit no ziņu izlaidumiem.

Es netiecos pēc slavas. Lai strādātu tālāk, man pietiek zināt, ka esmu saistīta ar briesmīgāko situāciju atrisināšanu. Tāpēc es nevaru atnākt uz darbu un apspriest laikapstākļus, nevaru atļauties krist panikā, nervozēt, nenoturēties. Tiklīdz zeme pazūd zem kājām, pasaulē kāds var aiziet bojā vai palikt bez zālēm.

Protams, šādas „bruņas” nāk tikai līdz ar pieredzi. Sākumā man likās, ka es gluži vienkārši sajukšu prātā. Bet vīrs iemācīja mani pareizi izturēties pret negatīvu, pārslēgt uzmanību un ļaut sev atpūsties. Man faktiski bija jāmaina sava domāšana. Un pēc pāris gadiem esmu to arī izdarījusi.

Neesmu talantīga, bet esmu ļoti neatlaidīga. Man viss jāizdara līdz beigām, pat tad, ja ir zudusi cerība.

Un tomēr mana ikdiena ir ļoti interesanta! Pie mums iebrauc Nobela prēmijas laureāti, pasaules labākie sportisti, dažādu valstu prezidenti un pat kronētas personas. Man šķiet, ka aizraujošāka darba vienkārši nav! Turklāt ANO ir pavisam lieliski darba apstākļi salīdzinājumā ar pārējo „amerikāņu pasauli”. Kad es stāstu, ka man pienākas mēnesi ilga atpūta reizi gadā, lieliska apdrošināšana, kas ir spēkā arī manam vīram, man netic!

Neviens advokāts ASV, pat no Volstrītas, nevar lepoties ar šādiem labumiem. Parasti atpūta visiem amerikāņiem ilgst ne vairāk par divām nedēļām. Nemaz nerunājot par bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienlīdzība šeit ir vērienīga – sievietes trešajā dienā pēc dzemdībām atgriežas savās darbavietās. Bet es, kad gribēšu kļūt par mammu, varēšu atpūsties līdz trim mēnešiem un atkal atgriezties savā amatā. Droši vien tāpēc ANO darbavietās ik mēnesi pretendē desmitiem tūkstošu cilvēku un kāds tūkstotis atsūta savus CV.

Dzīve ir kā kāršu spēle. Veiksme ir atkarīga no centības, prasmes izdarīt pareizu gājienu un vēlmes laimēt šajā partijā.

Bija tāds brīdis, kad es apjēdzu: „Mazā meitenīte, kuru pat dakteris dzemdību namā nevis nosauca par bērnu, bet apsaukāja par „vistu par rubli divdesmit piecām kapeikām”, ir izgājusi visu, kļuvusi par ANO darbinieci, ir vienīgais cilvēks, kas pārstāv Latviju šajā organizācijā, un nepilnos trīsdesmit gados ir jau savas karjeras kalngalos. Bet, kad viss ir sasniegts, es uzreiz domāju: „Kas būs tālāk?”.

Un es nolēmu ar savu piemēru palīdzēt cilvēkiem panākt mērķus, pareizi izvēlēties programmas universitātē un neizdarīt manas kļūdas. Es patiešām uzskatu, ka jauniešiem nav nekādu morālo tiesību stāvēt uz vietas – viņiem jābūt galvas tiesu augstākiem par saviem vecākiem, un pašlaik ir viss nepieciešamais, lai tā arī būtu. Vienkārši jāatbilst augstiem standartiem, nevis jāsēž un jādīc: „Man viss ir slikti, jo es dzīvoju tādā valstī”. Tā ir galīgi aplama nostādne. Jādomā tā: „Man ir tik daudz iespēju, cik nav bijis maniem vecākiem. Tātad man jāvar!”.

Iespējams, es pārāk stingri spriežu, bet tā ir mana dzīve, un tajā ir kādi principi, pēc kuriem esmu nodzīvojusi līdz šai dienai, un mans galvenais moto ir Alberta Einšteina vārdi: „Tikai tie, kas izdara absurdus mēģinājumus, spēs sasniegt neiespējamo”.

Neradiet sev elkus – jūs nemaz neesat sliktāki!

Fotogrāfijas: no personīgā arhīva