Pirms iesākt skriet, Alma iesaka visu darīt pakāpeniski, palēnām. Vispirms nospraust sev mazāku, nevis nereālu mērķi, un uz to iet, piemēram, sākot ar mazākām distancēm. Vienmēr jāpaļaujas uz sevi, ka iecerēto distanci izdosies noskriet.

Runājot par paļaušanos uz sevi, Alma min Brazīlijas džungļu skrējienā iegūto pieredzi: “Lai vai kā es Latvijā gatavotos džungļu skrējienam, pilnībā gatava es nebiju.

Kā gan var Latvijas klimatiskajos apstākļos sagatavoties 45 grādu karstumam, regulāriem lapseņu kodumiem un citiem faktoriem, kas nāk līdzi tropu klimatam.”

Īpaši skarba šajā skrējienā ir bijusi pēdējā diena, kad tiešām vairs nav gribējies skriet, taču Alma neapstājās, par spīti tam, ka garākā distance ilga vairāk nekā diennakti.

Katram sava skriešanas formula

“Skriešanu nevajadzētu asociēt ar to, kāda tā bija sporta stundās.” Džungļu maratona uzvarētāja tic, ka arī skriešanas ne-entuziasti var iemīlēt skriešanu, tikai jāatrod sava skriešanas formula – kā, kur, kāpēc tu skrien.

Vispirms jāsaprot, vai tev patīk skriet vienam, vai bariņā.

Vai gribi skriet klusumā ar savām domām, vai arī ar kādu kopā, runājoties. Man, piemēram, patīk skriet vienai, bet lielajos skrējienos, kad ir lūzumpunkti, noder ārēja motivācija. Tad ir vieglāk, ja kāds ir bakus.”

Kad ir grūti, Almai uz priekšu palīdz kustēties doma, ka pēc grūtiem kilometriem seko vieglāki, kā arī mūzika austiņās. Tā novērš uzmanību no sāpēm un traucēkļiem. “Dodos skriet, ja ikdienā iestājas rutīna un pietrūkst enerģijas.”

Nedomā par rezultātu, baudi procesu

“Pirms jebkura skrējiena es domāju par foršo skriešanas procesu, ko izbaudīšu, kādas emocijas piedzīvošu, ko redzēšu sev apkārt, un par to, ka finišēšu, nevis par rezultātu.”

“Uzliekot sev rāmjus, kuros gribam kādā skrējienā iekļauties, mēs izdarām uz sevi spiedienu, kas neveiksmes gadījumā var pat demotivēt un neļauj mums izbaudīt skriešanu kā tādu.”

Pirms garajiem skrējieniem viņa nekad nezina, kāds un cik grūts tas būs, bet paļaušanās uz saviem spēkiem aizved līdz finišam un pat līdz labam rezultātam.

Izaicini sevi un sper soli nezināmā virzienā

Papildus ikdienas skrējieniem pa ierastām takām un ceļiem, sevi ir jāizaicina, lai neieslīgtu rutīnā. “Man regulāri vajadzīga drosme, jo laiku pa laikam speru soli nezināmā virzienā, lai būtu jāiespringst.

Piemēram, Brazīlijas piedzīvojumā katru dienu kļuva arvien smagāk, kļuvu arvien vairāk nogurusi. Un tad pienāca garā diena – startē pus četros no rīta un finišē nākamās dienas rītā – pāri upēm tumsā, apmaldījusies džungļos. Kad esi to paveicies, tevī viss izmainās. Pēc laika grūtības aizmirstas, un paliek vien labās emocijas.”

Neļauj savām un citu šaubām sevi ietekmēt

Uzdrošinoties kaut kam jaunam, piemēram, pusmaratona noskriešanai, būs šaubas gan pašam, gan apkārtējiem, bet no tām ir jātiek vaļā un jākustas uz priekšu.

“Man apkārtējo šaubas nav būtiskas, ja esmu izdomājusi, ka man kaut ko gribas un vajag izdarīt, tās man neliek mainīt savu plānu.”

“Ir bijuši brīži, kad es vaicāju sev – kāpēc man šo vajadzēja? Un tas ir lielākais pārbaudījums. Gan fiziskā, gan emocionālā slodze, kas iedveš šaubas un ietekmē tempu.”

Izmanto neveiksmes savā labā

“Arī no katra neveiksmīgāka skrējiena ir jāpaņem tas labais – emocijas un ne tik labā pieredze, lai to pareizā veidā izmantotu nākamajā reizē.

Man ir bijuši smagāki mači, kur daudz kas ir nogājis greizi un pēc finišēšanas šķiet, ka neesmu sasniegusi mērķi, bet ieguvusi tikai sāpošas kājas. Taču pēc kāda laika, kad sāpes pazudušas, saprotu, kas ir sausais atlikums – dažādās emocijas, pieredze un prieks par izdarīto.”

Uzziniet vairāk par jauno motivācijas programmu skolu jauniešiem!