Sergejs Hatanzejskis pieder pie modes blogeru līgas. Tomēr, atšķirībā no kolēģiem, viņu reti izsmej. Taču viņš nenogurstoši izzobo apkārtējo pasauli. Viņa stils – vienmēr „uz fola robežas”, vienmēr ar ņirgām.

Pilnīgi antiglamūrs personāžs glamūrā tusiņa vidū – viņš ir pārliecināts: publikai ir apnicis greznums, kas nozīmē, ka tā ir jāuzmundrina ar neformātu. Papildus blogera darbībai Sergejs ir arī vintāžas apģērbu internetveikala Woodstock radītājs.

„Kas es esmu? Es īsti nezinu… kas tad es esmu? Modes blogeris, modes tendenču noteicējs un stilists. Vai to visu var apvienot vienā jēdzienā? Drīzāk nevar.

Man ir „sestā maņa”. Burtiski jūtu labu mantu. Varu aiziet uz „humpalām”, izskriet cauri drēbēm uz pakaramajiem un, pat neskatoties, tikai uz tausti izvilkt ārā kādu vintāžas mēteli no Kenzo.

Mūsu veikals tika radīts pēc principa “no visa pa drusciņai”, lai cilvēkam būtu iespēja pašam veidot savu stilu. Turklāt mūsu drēbes pēc tam tiek sūtītas arī uz citām valstīm. Tas priecē. Tas nozīmē, ka šī mode dzīvo un interesē cilvēkus.

Mammai jau sen bija aizdomas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā! Manuprāt, vēl tad, kad man bija kādi seši gadi un mani nevarēja atraut no defilē Fashion TV. (Smejas)

Mans pirmais modes triks radās tad, kad mācījos 9. klasē: izveidoju sev no matiem radziņus, kopējot stilu, kas toreiz vienam no grupas „Отпетые мошенники” dalībniekiem, un gāju uz rajona veikalu pēc produktiem.

Es biju vēl tikai bērns, tomēr tāds bērns, kurš jau saprot, ka viņam jābūt modīgam. (Smejas) Es sarku, nervozēju un jutos kā pilnīgs idiots. Divsimts metru „defilē” līdz pārtikas bodei un atpakaļ kļuva par īstu izaicinājumu.

Es biju populārākais čalis skolā, jo vienmēr rīkoju koncertus vai deju uzvedumus.

Turklāt, es svēru 110 kg! Es biju puisēns-sfēra. Resnītis-jokdaris.

Pēc tam es iestājos universitātē, tāds „gaisa balons”, sāku kompleksot un gada laikā nokritos par 40 kilogramiem.

Un kāds bija mans skolas kroņa numurs, no kura aktu zāle vienkārši spiedza – Verka Serdjučka. Es biju Verka Serdjučka! Uzvilku mammas spīdīgās jakas, atradu balonus, uzzīmēju lūpas. Un dejoju „hop-hop”. Rezultātā no skolotājiem saņēmu paaugstinātas atzīmes un sataisījos stāties teātra skolā. Bet es taču gribēju uzreiz tikt kino, nevis ķēpāties ar teātra naftalīnu. Taču tā nemēdz notikt.

Tāpēc kļuvu par frizieri. Goda vārds! Man arī diploms ir. Tiesa gan, man nez kāpēc nāca prātā uzreiz stilīgas frizūras, bet nācās ņemties ar netīriem matiem. Un tas kaut kā ātri apslāpēja entuziasmu.

Bet īstā „modes karjera” sākās ar Riga Fashion Week, kur es pirmo reizi visādiem līdzekļiem un caur paziņām izlūdzos sev ielūgumus. Pirmais, ko ieraudzīju uz mēles — Katjas Šehurinas kolekcija.

Vienmēr esmu vēlējies un joprojām vēlos savu apģērbu zīmolu, taču bez normāla starta kapitāla tas nav iespējams. Tāpēc izvēlējos citu ceļu – pārveidoju sevi pašu par modes objektu.

Mamma joprojām skatās uz manu kārtējo „”luku”, šūpo galvu un saka: „Nu nē-ē-ē!” Lai gan varētu jau pierast. Turklāt mana mamma ir visai advancēta! Es viņu saucu par modes blogeri. Viņa ir reģistrēta Odnoklasņikos, kur ir kļuvusi par īstu zvaigzni. Es vienīgi palīdzu viņai ar stilu, tomēr viņa sataisās vēl trakāk, nekā es! Vienkārši es iekaroju internetu, bet viņa -runetu. (Smejas)

Mamma, principā, ir apbrīnojama: mans stils viņai nepatīk, bet dzīvesveids gan šķiet tīri pieņemams.

Kad es parādos sabiedrībā, tad eju kā savējais pie savējiem. Jau kādus trīs gadus jūtos maksimāli komfortabli gan tēlos, gan sabiedrībā. Pirmo reizi parādoties RFW, mans tēls bija ideāli izvēlēts un pārdomāts – līdz pat tādiem sīkumiem, kā zeķes, kas tika pieskaņotas krekla pogām.

Tagad, protams, arī mode ir mainījusies, uz pjedestāla ir citi dizaineri, un arī es esmu kļuvis drošāks un pašpārliecinātāks, tāpēc varu atļauties uzvilkt mugurā kaut ko lieku: kaut ko pārmērīgu, kaut ko „trešīgu”. Un pat šādā gadījumā es vienmēr jūtos ļoti ēŗti.

Kā neatkarīgs novērotājs es jebkuru stilu novērtēju no savu modes uzskatu un paņēmienu viedokļa. Piemēram, ir tādi cilvēki, kuri ļoti vēlētos būt moderni. Un viņi visu izdara pareizi: gan drēbes piemeklē, gan tendus piemēro, gan pārkrāso matus blondus. Tomēr nekas nesanāk. Un tam nav nekāda sakara ar naudu.

Kad redzu neizdevušos tēlu, klusēju. Parasti cenšos turēt savu viedokli pie sevis. Tomēr, ja runā par Latviju, tad šeit nav pie kā piekasīties – visbiežāk viss ir pelēcīgs. Un kad viss ir pelēcīgs, ir grūti izgāzties.

Mūsdienu pusaudži ir modes monstri! Viņi ir absolūti sociāli, kas nozīmē, ka viņiem piemīt lielisks stils un gaume. Šī publika nedaudz paaugsies un bez liekām ceremonijām izmetīs vecīšus no „tabloīdiem”! Viņi tikai pagaidām nedaudz kautrējas un minstinās. Bet, tici man, viņu laiks pienāks daudz ātrāk, nekā mēs domājam.

Visa mode tiecas uz dzimumu vienlīdzību. Tomēr es domāju, ka pilnīga saplūšana nekad nenotiks, jo sieviete vienmēr ir un paliek sieviete, bet vīrietis ir un paliek vīrietis. Vieni valkās augstpapēžu kurpes, citi – klasiskos kostīmus ar lakatiņu kabatā. Taču unisekss mode nozīmē ērtību un brīvību.

Pašlaik modē vispār notiek kaut kāds juceklis. Piemēram, hipsteru vairs nav, un viss pārvēršas 90. gadu „trešā”. Lai gan īstie „trešeri” ir bijuši vienmēr. Tas ir tāds stils, dzīvesveids, kas piemīt sliktām meitenēm un puišiem-reiveriem, kuri tagad ir padarīti par kultu. Tagad katrs vēlas būt nedaudz trešeris. Domāju, ja īstie trešeri ir lietas kursā par šo trendu, viņi jūtas ļoti sarūgtināti. Nu nekas, pārdzīvos. Viņi ne to vēl ir pārdzīvojuši. (Smejas)

Bieži vien jūtos laimīgs, jo man ir ļoti viegla attieksme pret dzīvi. Parasti dzīvoju šodienā ar pāris plāniem rītdienai. Tomēr viss, par ko sapņo, piepildās. Un to ne vienu reizi vien es esmu pārbaudījis pats uz savas ādas.

Dažreiz skatos uz draugiem: sadzemdējuši bērnus, katru mēnesi alga, reizi gadā – Turcija. Labi jau ir, stabili. Un tad saprotu, ka nekā laba tur nav! Kamēr man ir vēlme un iespēja dzīvot tā, kā es dzīvoju, es to nemainīšu pret pilnu māju un sporta zāles abonementu bonusā. Noteikti nē!

Reiz man piedāvāja darbu veikalā Pietro Filipi. Pašā pirmajā darba dienā čehu vadībai bija jāsagatavo informācija par trendiem. Es nopirku milzīgu vatmaņpapīru, mājās pārskatīju žurnālu kaudzi, visu izgriezu, pielīmēju, noformēju… aizmirsu visu šo lietu tramvajā, ierados 5 minūtes par vēlu, paziņoju, ka pazaudēju mājas darbu un parādīju viņiem fotogrāfijas telefonā.

Šefi vienkārši apstulba gan no manas nekaunības, gan no padarītā darba. Mani ne tikai nolīga, mani tur kaut kā uzreiz iemīlēja un pieņēma.

Agrāk es pievērsu uzmanību cilvēku ienākumiem. Šodien es uz visu skatos ar sapratni. Teiksim, tu esi miljonārs? Forši! Dažreiz man pat patīk paskatīties, kā cilvēks dižojas ar savu bagātību. Tomēr ērtāk es jūtos ar cilvēkiem, kuri ar mani ir uz viena viļņa, ar kuriem ir viegli, var muļķoties, var nedomāt par nopietnām lietām un būt ļoti vienkāršam.

Kad es tikko biju sācis parādīties smalko aprindu hronikā, man pielipa „zvaigžņu slimība”. Un tas bija šausmīgi! Man joprojām nepatīk atcerēties to laiku. Bet toreiz pats par sevi kaifoju. Pie tam līdz zvaigznei tur bija… pati saproti! Es sevi, protams, mīlu, jo sevi ir jāmīl, tomēr bez fanātisma.

Kā mājās jūtos tikai Rīgā. Ņujorkā viss ir baigi kruti, taču ja gribētu pārvākties tur uz dzīvi, nāktos ne tikai atrast lielu naudu normālai dzīvei, bet arī sākt visu no nulles. Es tam neesmu gatavs. Un nevaru iedomāties, kā var izdzīvot pilsētā, kur ir milzīgs skaits tādu kā es un pat labāku.

Starp citu, par Ņujorku. Mēs atbraucām uz modernāko Bruklinas rajonu – Viljamsburgu. Es izveidoju reāli kruto luku! Izeju no metro, skatos apkārt un saprotu, ka… it kā…. nē… re, kur labāk, lūk – vēl krutāk, un tur – vispār kosmoss. (Smejas)

Amerikāņiem ir kaut kāda kolosāla spēja visu kombinēt un izteikt stilu. Tāpēc Štatos man ir milzum daudz konkurentu. Ja Latvijā man ar 14 000 sekotāju ir iespēja strādāt ar vadošajiem pasaules brendiem, Adidas, Cos, H&M u.c., tad cik sekotāju man nāktos iegūt Amerikā tādiem panākumiem? 14 miljonus?

Pagaidām man nav jāstāda koks, jāaudzina dēls vai jāceļ māja. Mēs taču, patiesībā, dzīvojam tādā laikā, kad nav īpaši jāuztraucas ne par mašīnām, dzīvokļiem un mājām, ne par bērniem, var nesvinēt kāzas un negatavot rasolu svētkos. Mūsdienu advancētajiem jauniešiem ir ļoti viegla attieksme pret dzīvi!

Arī man kādreiz bijušas attiecības, kas ilga divus gadus, man pietika un pagaidām vairs negribas. Man blakus ir tik daudz draugu un domubiedru, ka vientulības sajūta man ir sveša.

Ar manu uzvārdu garlaicība nedraud: Hatizejcevs, Hatindejcevs, Hataženskis, Hatiževskis.

Reiz bērnībā pajautāju kaimiņienei: „Uzmini, kāds man ir uzvārds, kas sākas ar „H”?” Es, godīgi, līdz šim vēl nesaprotu, uz ko es cerēju? Ka viņa pateiks kaut ko līdzīgu: „Tu, droši vien, esi… Hatanzejskis?!” (Smejas)

Es dievinu ceļojumus un ceptus kartupeļus. Ceptus kartupeļus pat nedaudz vairāk. Un nē, es neesmu baltkrievs! Tētis man ir sibīrietis, no Ņencu autonomā apvidus. 12 gadu vecumā pārvācās no Arhangeļskas uz Rīgu. Šeit arī iepazinās ar mammu. Es gribētu aizbraukt uz Ziemeļiem, paskatīties uz briežkopjiem, bet sākumā jātiek līdz Maskavai, kur vēl pagaidām neesmu bijis. Un vēl gribu tikt pārgājienā pa Islandi.

Es ceļoju vienmēr ar ekonomiskajā režīmā. Mani nemulsina nakšņošana hosteļos un kebabu maltītes. Laikam tāpēc, ka vēl neesmu „īsts metinātājs”. Tas ir, īsts glamūrs blogeris.

Nekad nebiju domājis, ka ar manu aizraušanos var nopelnīt kaut kādu lielu naudu. Nevar arī, godīgi sakot. Tomēr es skaidri saprotu, ka pašlaik notiek kaut kāda grandioza gatavošanās, kas reiz man ļaus sasniegt jaunas virsotnes gan kā personībai, gan kā profesionālim. Es pat nedomāju, es to skaidri zinu.

Ar radošiem cilvēkiem šajā ziņā nav diez cik viegli: nekad nezini, kur atradīsi, kur pazaudēsi, un vai gūsi panākumus. Tomēr jūtu, ka viss būs l a b i!”