Franču režisors Sedriks Klapišs: “Vīns pats par sevi ir kultūra…”
|
Šonedēļ iznāk franču režisora Serdika Klapiša filma “Vīns un Vējš”. Ko Serdikam nozīmē vīna lauki, Burgundija un karstā saule lasiet intervijā.
Ko jums nozīmē vīns? “Ko tur liegties, man vīns neapšaubāmi saistās ar manu tēvu. Tieši tētis mani iepazīstināja ar vīnu, un viņš dzer gandrīz tikai un vienīgi burgundiešus. Kad es sāku lietot alkoholu (17 vai 18 gadu vecumā), viņš ļāva man pagaršot kaut ko no saviem krājumiem… Pateicoties viņam, esmu iepazinis vīnu. Vēl nesenā pagātnē viņš mēdza ik pārgadus vest manas māsas un mani uz vīna degustācijām Burgundijas vīna dārzos. Tas mums bija tāds kā rituāls.
Kad man bija 23 gadi, es studēju Ņujorkā un piestrādāju par viesmīli kādā franču restorānā. Kopā bijām apmēram 15 viesmīļi un viesmīles, bet drīz es atklāju, ka esmu vienīgais, kurš māk ieteikt klientam vīnu.
Literatūras jomā, lai saprastu, ar ko viens autors atšķiras no otra, ir daudz jālasa. Tāpat ir ar vīnu – ir jāizdzer daudz vīna, lai spētu atšķirt dažādu reģionu vīnus un tiem raksturīgās garšas… Es apzinājos, ka tieši tēvs man ir nodevis tālāk šo vīna kultūru un interesi par Burgundijas reģionu. Tādēļ man vīns jau no sākta gala ir asociējies ar pārmantojamības ideju. Es intuitīvi zināju, ka gribu uzņemt filmu par vīnu, tāpēc ka patiesībā vēlos runāt par ģimeni: ko mēs mantojam no saviem vecākiem, ko vecāki nodod tālāk saviem bērniem. Man likās likumsakarīgi izvēlēties filmēt Burgundijā, lai gan ar laiku esmu “atklājis” arī citus vīna reģionus, īpaši jau Bordo. Burgundijā vīna darītavas lielākoties pieder ģimenēm, bet Bordo vīnsaimniecības mēdz būt lielākas, darbs ir vairāk mehanizēts, un vīna dārzi var arī piederēt lielām korporācijām. Filmā skartais jautājumu loks tad būtu gluži cits. Arī izvēloties kādu citu Francijas vīna reģionu (piemēram, Elzasu, Langdoku, Ronas ieleju vai Božolē) filmas tematika izvērstos pavisam citādi… Filmā “Vīns un vējš” apvienotas vairākas atšķirīgas tēmas… Gluži tāpat kā vīnā. Kas tad īsti ir vīna glāzē? Tur ir terroir – ar šo vārdu apzīmē konkrētās vietas klimata, saules daudzuma, nokrišņu un augsnes ģeoloģijas kombināciju. Katrs elements veido vīna smaržu, garšu, īpašo struktūru.
Tāpat tur ir arī cilvēciskās iedarbības faktors – vīnogulāju kultivēšanas paņēmienu, audzēšanas metožu izvēle. Merso vīna dārzi pieder vismaz simts dažādiem īpašniekiem, un ir apbrīnojami redzēt, ka katrs izmanto atšķirīgas terroir “interpretēšanas” metodes. Vīndarim iepildīt pudelē vīnu un uzlīmēt etiķeti ir tas pats, kas režisoram pabeigt filmu. Abos gadījumos runa ir par autorību. Tas viss ir atrodams vīna glāzē… Tur ir šī sarežģītība. Tur ir laiks un vieta, vēsture un ģeogrāfija. Cilvēka un dabas savienība. Es nevarēju neuzņemt šo filmu, man tas bija jāizstāsta… Tā ir ārkārtīgi izsmalcināta pasaule. Tieši tādēļ man patīk runāt par vīnu. Filmā mēs sekojam vīna darīšanas procesam viena gada garumā. Un paralēli varam izsekot vairāk nekā 10 gadiem kādas vīndaru ģimenes dzīvē. Es centos atrast saskares punktus starp cikliskajām norisēm dabā un šo trīs cilvēku personīgās attīstības posmiem. Viens no viņiem sākumā ir bērns, pēc tam pieaugušais, vēlāk kļūst par tēvu… Vai šīs izmaiņas cilvēka dzīvē, šie dažādie dzīves posmi, ir salīdzināmi ar gadalaiku maiņu dabā? Skatītājiem, iespējams, varētu rasties jautājums, vai filmā redzamā ražas novākšanas svētku aina ir vairāk dokumentāla vai iestudēta… Šī aina ir kaut kas pa vidu starp dokumentālo un mākslas kino. Tāpat kā ražas novākšanas epizode filmas sākumā. Ražas novākšana ir īsta ražas novākšana!
Un šajā realitātē esmu iekļāvis ainu, kur viņi apmētā viens otru ar vīnogām – protams, ka tās nav [vīndara un aktiera] Žana Marka Rulo vīnogas! Pilnībā iestudētas ainas ir kombinētas ar pilnībā dokumentālām ainām. Lai uzfilmētu Paulée [svinības par godu ražas novākšanas beigām], mēs filmējām īstos svētkus no apmēram astoņiem vakarā līdz pusnaktij, tad devāmies prom, lai ļaudis varētu netraucēti izballēties. Pēc četrām dienām mēs rekonstruējām to, ko bijām redzējuši. Mums pievienojās daudzi no reālo svinību dalībniekiem, tikai šoreiz tā bija neīsta ballīte, kuras gaitā mēs laiku pa laikam lūdzām ieturēt pauzi un kurā vīna vietā tika dzerta vīnogu sula! No otras puses, tā kā šie cilvēki bija piedzīvojuši īstās svinības pēc desmit dienu ilga darba vīna dārzā, viņi ļoti labi prata rekonstruēt šīs sajūtas. Tādējādi tas ir tāds savdabīgs sajaukums, iestudējums, kam par pamatu ņemta realitāte. Ne īsti mākslas, ne īsti dokumentālais kino. Visa filma patiesībā ir šo divu pieeju apvienojums. Vai, jūsuprāt, ir velkamas paralēles starp kinofilmu veidošanu un vīna darīšanu? Es minēju, ka šai filmai ir trīs iedvesmas avoti, lai gan patiesībā ir vēl ceturtais: vīna pasaule ļoti līdzinās kino pasaulei. Daži vīna darīšanas un kino radīšanas aspekti ir pat neticami līdzīgi. Abās disciplīnās ir līdzīgas attiecības ar laiku – cilvēkam ir jābūt pacietīgam. Filmēšanas periods mazliet līdzinās ražas novākšanai. Montāža līdzinās vīna ražošanas procesam: tas notiek pagrabā, un ir krietni jānopūlas, lai vīns labi nogatavinātos. Un, ņemot vērā, ka visi Burgundijas vīndari izmanto tikai divu veidu vīnogas – Pinot un Chardonnay, bet rada pilnīgi atšķirīgus vīnus, arī kino pasaulē notiek tieši tāpat. Ja šo filmu ar tiem pašiem aktieriem uzņemtu cits režisors, tā pilnīgi noteikti būtu pavisam cita filma…
Es saskatu ļoti daudz līdzību starp šīm abām pasaulēm un domāju, ka amats, ko piekopj tādi vīndari kā Žans Marks Rulo, ļoti līdzinās manai profesijai. Vai uzskatāt, ka filmu veidotāji ar gadiem kļūst labāki? Vai varat to attiecināt uz sevi? Lai vai kā, noteikti ir režisori, kam gadi nāk tikai par labu. Nonācu pie šī secinājuma, noskatoties Kena Louča filmu “Es, Daniels Bleiks”. Tādi režisori kā Džons Hjūstons, Kurosava vai Hičkoks, laikam ejot, kļūst tikai labāki. Bet ir arī režisori, kam tas neizdodas. Kas attiecas uz mani, ceru… Nezinu, vai pēc desmit gadiem būšu labāks nekā šobrīd. Bieži esmu teicis, ka “Le péril jeune” uzskatu par savu veiksmīgāko filmu. Uzņēmu to savas karjeras sākumā… lai cik tas nebūtu dīvaini, jo man pašam liekas, ka kopš tā laika esmu “audzis”. Es tiešām uzskatu, ka tagad esmu labāks režisors nekā toreiz. Bet tas nenozīmē, ka radu labākas filmas. Arī tā, manuprāt, ir daļa no kino mākslas lielās mistērijas. Varu strādāt kā traks, lai izkoptu meistarību un prasmes, bet tas negarantē, ka uzņemšu labu filmu… Mani arī vienmēr ir mulsinājis fakts, ka filmas panākumi nav atkarīgi no manām pūlēm. Ar pieredzi un meistarību vien nepietiek. Šī apziņa sniedz man zināmu spontānumu. Es zinu, ka režisora darbā man ir jāseko savai kaislībai un intuīcijai. Katru reizi, kad intuīcija ievelk mani jaunā projektā, zinu, ka tas prasīs vienu vai divus gadus. Un katru reizi, esot jauna ceļa sākumā, man nav ne jausmas, kur nonākšu, bet zinu, ka ir svarīgi ļauties šai sajūtai, ka peldu pa straumi… Jo tad, kad esi ļoti pašpārliecināts, var gadīties, ka nemaz neesi uz pareizā ceļa… Tikai pēc ilgāka laika kļūst skaidrs – esi radījis labu filmu vai nē. Pirms tam to nav iespējams zināt. Ja ņemu par piemēru vīnu – lai tas labi nogatavinātos, nepietiek tikai atkārtot iepriekšējā gadā veiktās darbības. Ir jābūt atvērtam pret pašreizējo situāciju, jāņem vērā sliktie laikapstākļi un citas nianses. Nedrīkst apstāties savos meklējumos, lai gan nav zināms, ko tu atradīsi un kur tas slēpjas. Tu vari būt neatlaidīgs un dedzīgs, tomēr jāsaglabā pacietība. Vienmēr ir jāturpina meklējumi, nedrīkst zaudēt sparu… Pēc labas filmas – labs vīns? Kurš? (Smejas) Burgundijā mēs dzērām izcilus vīnus, kādus nedzertu Parīzē, vai nu tādēļ, ka tur tie būtu pārāk dārgi, vai vienkārši nebūtu atrodami. Filmēšanas laikā es sev atklāju Burgundijas baltvīnus, īpaši Meursault. Ierodoties, daudzi filmēšanas grupas dalībnieki apgalvoja, ka dod priekšroku sarkanvīnam. Domāju, ka aizbraucot, visiem par favorītu bija kļuvis baltvīns!
Runā, ka apvidū, kurā mēs filmējām – starp Pilinī-Monrašē, Šasaņu-Monrašē un Merso, top labākie baltvīni pasaulē, un, manuprāt, tā ir patiesība. Šie vīni ir izcili! Vīns ir cilvēka radīts produkts, cilvēka ar lielo burtu. Kad mēs kopā ar Santjago [Amigorenu] sākām rakstīt filmas scenāriju, abi jutām, ka mums ir ko teikt par šo cilvēka un dabas neparasto savienību. Tas ir stāsts, kas risinās jau tūkstoš gadu garumā, un tas nav tikai stāsts par vīnogu sulu… Lai darītu labu vīnu, ir jābūt civilizācijas arhivāram ar plašām zināšanām ģeoloģijā, agronomijā, ķīmijā – tās ir ļoti eksaktas zināšanas… un tas viss – vai tiešām tikai ar mērķi piedzerties? Arī, lai radītu šādu filmu, jābūt zinošam daudzās jomās… Man pašam filmā patīk šī aina: tēva bērēs trīs bērni atkorķē vienu tēva un vienu vectēva darītā vīna pudeli. Nobaudot vien pāris malku no katras pudeles, viņi gūst diezgan skaidru priekšstatu par abiem. Šajās glāzēs ir laiks, pūles, domas – viss viņu tēva un vectēva dzīves saturs… Kaut kādā ziņā, vīna pudelē ir iepildīta cilvēka būtība. |
Lasītākie rakstiSekojiet mūsu Facebook lapai |
Ja jūs atradat kļūdu, atzīmējiet tekstu un nospiediet Shift + Enter, lai mūs informēt.