Šajās dienās uzņēmumam paliek 22 gadi. Fabrikas dibinātājs un tās bijušais īpašnieks Jevgeņijs Vološins ir labi pazīstams visplašākajās aprindās. Sabiedriskums, spēja veidot attiecības ar cilvēkiem, organizatoriskās prasmes, ko viņš ieguva, strādājot komsomolā, palīdzēja parādīt sevi arī biznesā.

90. gadi – avantūrisma, reketa un kriminālo izrēķināšanos laikmets. Bīstams laiks komersantiem. Līgumu nebija – viss balstījās uz uzticību. Vološinam lietišķajā vidē bija uzticama partnera reputācija. Lai gan arī viņam gadījās riskantas situācijas. Turklāt, viņš bija sācis ar… ieroču tirdzniecību.

„Toreiz tam bija nepieciešama vienīgi IeM atļauja, – stāsta Jevgeņijs. – Mēs ar partneri ievedām no ASV dažus konteinerus ar gāzes pistolēm. Merķeļa ielā noīrējām pagraba telpas, izremontējām un gribējām atvērt ieroču veikalu.

Taču mājas pārvaldniece bija pretī: jebkas, tikai ne ieroči. Un tad mēs padomājām par juvelierizstrādājumu veikalu. Noformējām licenci un nopirkām no valsts dārgmetālu uzpirkšanas punktu (toreiz vienīgo Latvijā, Suvorova ielā).”

Juvelierizstrādājumu bizness arī ir bīstams. Ir gadījies būt piekrāptam?

“Ir gan. Nācās mācīties darba gaitā. Bija tāds gadījums: paziņa atnesa novērtēšanai akmeni it kā no Armēnijas carienes kroņa. Es apšaubīju to, ka tas ir rubīns, tomēr apsolīju pārbaudīt. Mūsu laboratorijas speciālists, zinātņu doktors, apstiprināja: akmens ir mākslīgs. Pēc pāris nedēļām paziņa zvana, es viņam saku, tā un tā. Un pēkšņi viņš izsaka aizdomas, ka mēs samainījām akmeni. Nekad neaizmirsīšu šo nepatīkamo brīdi. Kopš tā laika akmeņus pārbaudīju tikai klienta klātbūtnē.”

Bet toreiz bija vairāk entuziasma, mazāk ierobežojumu un vairāk riska. Iegūt bagātību varēja ātri un tik pat ātri varēja visu zaudēt. Bija bail, tomēr arī jautri.

Jūs pēc izglītības esat inženieris, nevis juvelieris. Kā tad Jūs orientējāties vērtslietās, kuras Jums nesa cilvēki?

Sākumā slikti orientējos. Rotas, zelta pulksteņus mēs pieņēmām par zelta lūžņu cenu. Daudzi klienti no mums aizgāja pie antikvāriem. Tikai vēlāk es sapratu, cik daudz vērtslietu palaidām gar degunu.

90. gados bija milzīgs pieprasījums pēc juvelierizstrādājumiem. Mēs uzskatījām, ka mūsu ražotne būs rentabla un noslogota vairākus gadus uz priekšu. Bet vēlāk situācija mainījās: tirgu pārplūdināja ne visai dārgas rotaslietas no valstīm ar lētu darbaspēku. Arī pircēju Latvijā kļuva mazāk.

Un 20 gadi šajā biznesā lika man nogurt no ražošanas rutīnas. Sagribējās lielākas brīvības un radoša darba. 70% no tā, ko ražo fabrika, tomēr ir masveida produkts. Tagad es kopā ar fabrikas mākslinieku Sergeju Antoņenko veidoju autorprojektus (miniatūras un sudraba lietas) ar zīmolu Voloshin. To darīt man ir daudz interesantāk.

Tie ir oriģināli mākslas suvenīri, kas izpildīti vienā vai dažos eksemplāros. Gemmi pēc manām skicēm bieži izgatavoja dāvanas ar nozīmi. Piemēram, pateicīgs pacients ķirurgam, kurš izglāba viņa dzīvību, pasūtīja pie mums zelta skalpeli. Mēs izveidojām 50. gadu skalpeļa kopiju ar uzrakstu „Семь раз отмерь” (Septiņreiz nomēri). „Sibīrijas kuģniecības kompānija” kā korporatīvo dāvanu uzņēmuma vadītājam vēlējās pasniegt kuģa modeli. Es piedāvāju izveidot zelta velkoni ar uzrakstu «Оттянем всех» (Pavilksies ikviens). Šo variantu pasūtītāji pieņēma ar sajūsmu.

Maskavas pilsētas ūdenskanāla trīssimt gadu jubilejai izgatavojām sudraba rokas ūdens sūkni ar spaini un uzrakstu „Ни дня всухую” (Ne dienas sausā). Lielai Ukrainas celtniecības kompānijai izveidojām 400 gramu sudraba Pūķi Baisuli, kuram katrā galvā bija būvķivere. Pēc Marinas Ļipčenko pasūtījuma Ņikitam Mihalkovam izgatavojām Mihalkovu dzimtas ģerboni ar briljantiem un piecu krāsu zeltu.

Bet arī man kopš jaunības patika dāvināt dāvanas. Par godu pazīstamiem cilvēkiem pēc mana pasūtījuma Gemmi juvelieri veidoja unikālas lietas. Piemēram, sudraba futbola vārtus un zelta bumbu izgatavoja Gunta Indriksona 50 gadu jubilejai. Sudraba portfeli – Mihailam Žvaņeckim. Romānam Karcevam uzdāvinājām sudraba trīs rubļu banknoti ar vēža attēlu. Veidojām ekskluzīvas dāvanas slavenībām – Sofijai Lorēnai, Romānam Viktjukam, Nonnai Mordjukovai, Mihailam Zadornovam, Aleksijam II… Darbs pie dažiem no šiem izstrādājumiem prasīja mūsu meistariem vairākus mēnešus.

Pat nezinu cik daudz šādu ekskluzīvu lietu esmu uzdāvinājis…Daudzus simtus – par sešzīmju summu.

Un tas bija vajadzīgs fabrikas reklāmai tikai daļēji. Dāvināt – mana garīgā vajadzība. Mani iedvesmo cilvēku prieks. Taču arī zīmols Gemmi tagad ir pazīstams ne tikai Latvijā.”

Vai Jūs varētu par sevi pateikt: „Dzīve ir izdevusies!”?

Pilnīgi! Es nodarbojos ar to, kas man patīk, nevienu neapskaužu un dzīvoju saskaņā pats ar sevi.

Dāži jautājumi par zeltu

Vai ir vērts ieguldīt naudu zeltlietu iegādē?
Ir. Taču tas ir cenas un kvalitātes jautājums. Šādus izstrādājumus ir iespējams nopirkt Gemmi tirdzniecības tīklā.

Kādi juvelierizstrādājumi šodien ir modē?
Sieviešu rotās tie ir „nesavienojamo” krāsaino pusdārgakmeņu un dārgakmeņu savienojumi. Vīriešiem atgriežas mode uz aproču pogām no dārgmetāliem.

Katrā mājā var atrast saplēstas zelta ķēdītes, nepāra auskarus, „poceluičiku” tipa gredzentiņus. Vai tam visam var dot otru dzīvi?
Kāpēc gan nē? Tos var pārkausēt un izgatavot no zelta lūžņiem stilīgu rotaslietu. Būs jāsamaksā vienīgi par darbu.

Vai ir iespējams pašam kaut kā pārbaudīt – tā ir zelta lieta vai viltojums, ja uz tās nav probes?
Neiesaku. Ir risks sabojāt izstrādājumu. Probes nav ievestām, kā arī senām zelta lietām, kuras meistars izgatavoja uz pasūtījuma. Ja jums ir kādas šaubas, pārbaudīt zelta kvalitāti var Gеmmi fabrikā.

Foto: Igors Baikovs