“Deviņdesmitajos gados daudzi amatieri bijā sākuši rakt dīķus un audzēt karpas, foreles, taču divas trešdaļas no šiem uzņēmējiem jau pirmajos gados bankrotēja. Palika vienīgi tie, kuri piesaistīja speciālistus no bijušajiem zivsaimniecības kolhoziem.

Šodien konkurence šajā tirgū ir visai sīva, bet tas ir arī labi – tā liek mums nemitīgi modernizēt saimniecību. Tomēr, jo vairāk es uzzinu par dabu, jo vairāk saprotu, ka viss tanī, pat vissīkākā būtne, ir īsts kosmoss!”

Vispār, „zivju” biznesā ir daudz nianšu, un šeit jākontrolē viss un pastāvīgi, kā jau katrā ražotnē. Ūdens temperatūra, aerācija, dambju un tehnikas stāvoklis, mazuļu un barības kvalitāte, laikapstākļi… Kaut kas palaists garām – gaidi zivju slāpšanu.

Zaudējumus var nodarīt arī stihija: šoruden drausmīga lietusgāze izskaloja dambi starp dīķiem. Bet pirms dažām dienām Hofmaņiem sadega vācu ūdens sūknis – velc tik ārā naudas maku un pērc jaunu par pusotru tūkstoti. Bet ģimene taču jau iztērēja lielu naudu 15 vecu sūkņu nomaiņai pret jauniem, moderniem, daudz ekonomiskākiem.

Protams, bez investīcijām šādu saimniecību izvilkt nebūtu reāli. Renāts stāsta, ka nācās pārvarēt daudzas birokrātiskās barjeras, lai saņemtu Eiropas finansējumu. Tomēr bija jāiegulda arī ievērojami pašu līdzekļi un jāņem bankas kredīti.

Reiz Hofmanim piezvanīja no pašvaldības: „Klau, Renāt, mums te Eiropas nauda iet zudumā – viens komersants rajonā atteicās no 48 tūkstošiem eironaudas vērta projekta. Tev ir divas dienas. Paspēsi sagatavot un apstiprināt savu projektu – saņemsi visu summu. Bet tikpat liels ieguldījums – no tavas puses.” Skaidrs, ka bija jāņem kredīts. Tomēr Renāts un Raivo nevarēja palaist garām tādu iespēju. Steidzami pieaicināja paziņu, pieredzējušu arhitektu, un pasūtīja viņam sešu numuru viesu mājas projektu.

„Mēs staigājām pa lauku ar mērlenti, un viņš tieši pēc reljefa veica aizzīmēšanu. Malacis, paspēja: rasējumi bija gatavi un saskaņoti pēc divām dienām! – smejas Renāts. – Nu jā, projekts ir visvienkāršākais – kaste. Mākslinieciskiem smalkumiem nebija laika. Tomēr hotelītis iznāca ļoti komfortabls, un sezonas laikā neviens numurs nestāv tukšs.” Arī ziemas brīvdienās cilvēki sabrauc: kad mūsu kompānija devās prom no Sillakām, ieradās cita ar džipu – papērties.

Jūtams, ka Renāts ar lielu mīlestību attiecas pret savu darbu. Viņš ar aizrautību stāstīja mums par noslēpumu pilno zemūdens pasauli. Ņemsim, piemēram, foreli. Tās smadzeņu izmērs nav lielāks par zirni. Tomēr tai visbiežāk izdodas apmuļķot makšķernieku.

Starp citu, upes un ezera foreles dzīvo tikai savvaļā. Dīķos un baseinos audzē varavīksnes foreles, kas tika iegūtas, sakrustojot strauta foreles ar dažādiem lašveidīgajiem.

Vai, teiksim, lasis. Tas spēj saost „dzimteni”, uz kurieni tiecas nārstot, pat ja dzimtās ūdenstilpnes ūdens daudzums būs viens miligrams uz daudziem jūras ūdens kubikmetru tūkstošiem. Kādu brīnumainu ožas aparātu lasis ir saņēmis dāvanā no dabas?

Tomēr ar dažām būtnēm Renātam tiešām jākaro. Pēdējos gados apkārtnē savairojās neredzēts lapsu daudzums. Un tā ir nelaime – pazūd dziedātājputni: rudās blēdes izposta ligzdas, bet no saimniecībām tās zog vistas. Arī pie Hofmaņiem tās pasākušas zivis ķert. Renāts stāsta, ka sācis katru nakti gaidīt meža zagles pie loga ar bisi. Kārtējo plēsoņu tumsā pamanīt palīdzēja optiskais tēmēklis ar infrasarkano gaismu. Nakti pēc naktis mednieks gribot negribot pavadīja slēpnī un nošāva… 61 lapsu!

Un ko lai iesāk ar zvērādām? Atcerējās jaunības pieredzi – pats apstrādāja un iesālīja dažas ādas. Tomēr pēc tam kam tik nepiedāvāja, neviens medījumu neņēma. No kāda uzzināja, ka Rīgā kādā vietā pieņemot zvērādas. Atbrauca, atveda izmēģinājumam divas lapsas ādas. Darbiniece pagrozīja, apskatīja kažokādu: „Labas gan! Nu, septiņus eiro par abām došu!”. Renāts apstulba. „Nē, kundze, es nevaru paņemt tik milzīgu naudu!”. Pagriezās un aizbrauca. Tiesa gan, vēlāk šīs ādas noderēja: klients no „Latvijas gāzes” kopā ar stores ikru burkām aizveda tās kā suvenīrus uz Maskavas „Gazpromu” – tur darbinieces pienācīgi novērtēja kažokādas no Latvijas.

Un vēl es pievērsu uzmanību vecai, taču kārtīgai koka mājai – uzreiz redzams, ka tā ir dzimtas ligzda. Tieši tur mīt mūsu stāsta varonis. Arī tas ir rādītājs: tomēr daudzi Latvijas mantoto zemju un bijušo kolhozu lauku īpašnieki bija sākuši saimniekot, būvējot personālās trīsstāvu villas. Ar to arī beidza. Hofmaņiem darbs ir pirmajā vietā. Pašu labumam un citu cilvēku priekam.