Rīdziniece Olga Holmova izvēlējās tieši šo ceļu. Viņa veido pati savu somiņu brendu – Titta.

Varētu šķist, ka modes preču veikalos un tirdzniecības centros dāmu somiņu jau tā ir vairāk kā saprašanas. Pietiek gan lētu ķīniešu ražojumu, gan ekskluzīvu pasaulslavenu zīmolu darinājumu. Tomēr Olga drosmīgi lauž sev ceļu aksesuāru nozarē. Titta izstrādājumu īpatnība – smalki izstrādāta dabiskā āda, roku darbs, plastiskas formas, itāļu stils. Titta kolekcija labi iekļaujas tēlā, kas piemīt mūsdienīgai sievietei – aktīvai, atraisītai, elegantai, ar nedaudz nevērīgu attieksmi pret apģērbu.

Olgas Holmovas modeļu stils – nekādu kartona formu, cietu vīļu, spīdīgas furnitūras. Titta somiņas ir mīkstas, siltas, ar tīrām, bet pieklusinātām krāsām. Tās izskatās neuzkrītoši, tomēr cēli. Jūtams, ka šo somiņu autore ir cilvēks ar smalku gaumi.

Olga nebūt nav amatiere, bet gan profesionāla dizainere. Viņa ir beigusi prestižo Itālijas Lietišķās mākslas un industriālā dizaina institūtu – Higer institute for artistic trade (ISIA) – Uni-Italia.

„Īsumā, tas ir pilns dizaina kurss, kas piemērots jebkādai produkcijai – no mašīnbūves līdz modes industrijai. ISIA augstskolas dibinātājs ir slavenais Itālijas arhitekts Džuzepe Furlaniss. Viņš bija savdabīgs hipijs arhitektūrā, kurš neievēroja kanonus. Profesori, kuri mums pasniedza, nežēloja mūs, tomēr deva mums tādu bāzi, kuru es, visticamāk, nekur citur nebūtu ieguvusi – universāla izglītība dizaina jomā, kas ļauj stādāt jebkurā nozarē ar jebkādu produkciju. Daži no maniem kursa biedriem aizbrauca uz Indiju un pasniedz zīmēšanu, citi nodarbojas ar automašīnu dizainu. Taču mani vienmēr interesēja mode.

Esmu daudz zīmējusi kopš skolas. Mana aizraušanās ir tehniskais zīmējums. Man vienmēr ir patikušas detaļas. Piemēram, varēju nokopēt 100 dolāru banknoti. Un somiņām gandrīz vai svarīgākais ir detaļas: vīles, odere…”

Interesanti, ka Olgai mākslas izglītība ir otra augstākā. Pabeidzot skolu, viņa pēc vecāku norādījuma iestājās Latvijas Universitātes ekonomikas fakultātē. Tomēr paralēli apmeklēja arī Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursus. 2001. gadā devās uz Itāliju – uz mēnesi, un palika tur… septiņus gadus, ieguva jaunu profesiju.

Varētu domāt, ka ekonomiku un dizainu šķir milzīgs atstatums. Tomēr Olga apgalvo, ka tas nemaz nav tik liels: talantīgu cilvēku pasaulē ir daudz, tomēr pareizi sevi pasniegt, piedāvāt kaut ko savu – tam ir nepieciešamas papildu zināšanas, kuras viņa ieguva, mācoties LU.

„ISIA institūtā parādīju savus darbus no Mākslas akadēmijas kursiem, – atceras viņa. – Mani zīmējumi tik ļoti patika, ka manu sacerējumu itāļu valodā, kuru toreiz vispār nezināju, nemaz neizskatīja. Un pat piešķīra man stipendiju – par četriem mācību gadiem es nemaksāju.”

Jāatzīmē, ka Olga Holmova modelē somiņas un risina komercjautājumus, bet šuj šos izstrādājumus meistari nelielā Itālijas fabrikā.

„Tas ir uzņēmums ar tradīcijām mazā pilsētiņā Florences apkaimē, reģionā, kurš ir pazīstams ar ādas izstrādāšanu. Fabrikā strādā cilvēki gados, viņus arī bija skārusi krīze un viņiem bija nepieciešami svaigi modeļi un aktīvi cilvēki, kuri apmeklētu izstādes, sekotu līdzi pasaules tendencēm.

Mēs saderējām kopā un noslēdzām līgumu. Ar itāļu partneriem man izveidojās labas, uzticības pilnas attiecības. Ja viņi pieļauj kādu kļūdu, mēs spējam mierīgi to apspriest, un viņi gatavi visu izlabot. Es regulāri braucu uz izstādēm – apskatu materiālus, krāsas, kolekcijas, lai saprastu, kādā virzienā strādāsim nākamgad.

Man ir komercpartneri Itālijā: dzīvot Latvijā un kontrolēt procesu Itālijā ir ļoti grūti. Mūsu kopīgais bizness tika reģistrēts Latvijā 2013. gadā. Pirmā gada laikā mēs, protams, strādājām bez peļņas, ieguldījām līdzekļus tirgus izpētē,mūsu mājas lapas attīstīšanā, meklējām savu rokrakstu. Otro gadu noslēdzām jau ar peļņu. Šobrīd mēs pārdodam savu produkciju Latvijā, Krievijā un Japānā.

Protams, es ievēroju vietējās gaumes nianses. Krievietes dod priekšroku lakādai un modeļiem Diora, Luī Vitona u.c. stilā. Bet mūsu partneri Japānā pasūta kaut ko plūstošu, ar laidenām plūdlīniju formām, bezveidīgu. Japānietēm patīk divdimensiju, trīsslāņu, asimetriskas lietas. Latvijas dāmām vairāk pa prātam ir kaut kas oriģināls, taču mierīgās krāsās.

Es atgriezos 2008. gadā, kad bija sarežģīta ekonomiskā situācija. Gribēju atbalstīt vecākus. Otrais iemesls, un galvenais – Itālijā ir daudz cilvēku ar līdzīgu izglītību. Bet šeit man tomēr ir zināmas priekšrocības. Turklāt, Latvijā man patīk cilvēki, attiecības. Itālijā, savukārt, pret ārzemniekiem izturas ar zināmiem aizspriedumiem, viņos redz konkurentus un priekšroku vienmēr dod tautiešiem.

Es gribu kontrolēt to, ko daru. Un pāriet no 50 vienībām uz 50 tūkstošiem ir pilnīgi savādāka biznesa organizācija. Mums ir sava politika, savi klienti. Mēs nelielās partijās ražojam kvalitatīvas, izturīgas somiņas, kas nezaudē formu. Savu somu izturību es pārbaudu, mazgājot tās veļas mašīnā.

Mums ir sava demonstrāciju zāle, kur mēs organizējam tikšanās ar klientiem, kuri vēlas apskatīt ne tikai to, ko mēs piegādājam nelieliem veikaliem Rīgas tirdzniecības centros, bet gan visu kolekciju.

Tas, cik daudz somiņām jābūt sievietes garderobē, ir atkarīgs no sezonām. Pie mums, piemēram, šīs sezonas ir vismaz ziema-vasara. Otrkārt, tās ir pamatkrāsu somiņas ikdienai, klačs teātra, restorāna, pieņemšanu apmeklēšanai, plus somiņa nedēļas nogalei – mīksta, sportiska.

Svarīgi, lai aksesuāri atbilstu jūsu garderobei. Ja jums mugurā ir klasisks kostīms, arī somiņa jāizvēlas šajā stilā. Man, piemēram, garderobe ir atturīga, pragmatiska. Tomēr, izvēloties somiņu, kakla lakatiņu, apavus, briļļu ietvaru, es mainu tēlu. Ja ievērosiet šo principu, jūs vienmēr būsiet trendā.”