Sandra Zajceva daudzus gadus bija nostrādājusi izdevniecībā „Santa”, rakstīja par psiholoģiju, vēlāk izveidoja žurnālu „Privātā Dzīve”. Tomēr glamūrs un augstāko aprindu baumas viņai ātri apnika, un pēc gada viņa pārgāja solīda izdevuma par dizainu un arhitekturu – žurnāla „Deko” – redaktores amatā. Tas bija loģiski, jo otro augstāko izglītību Sandra ieguva Mākslas akadēmijas sienās.

Taču tālāk loģika viņas liktenī, šķiet, buksē – no modernā dizaina, starptautisko izstāžu pasaules, saskarsmes ar mākslas cilvēkiem Sandra negaidīti aizgāja uz… „zirgu” biznesu. Pie tam aizgāja 2008. gada krīzes karstākajā laikā, kad it kā vajadzēja cieši turēties pie savas vietas.

Tomēr būtu nepareizi apgalvot, ka tas notika pilnīgi pēkšņi. Tajā laikā Sandrai jau bija vairāki zirdziņi maksas izjādēm. Apvienot žurnālistiku un uzņēmējdarbību kļuva pagrūti.

Zirgi Sandrai arī neparādījās nejauši. Pirmo reizi viņā bija ieraudzījusi zirgu baru laukos pie vectēva. Viņai ļāva glaudīt zirdziņus, dot tiem no rokas ābolu vai cukura gabaliņu. Bet par kāpšanu zirgam mugurā nevarēja būt ne runas. Tomēr meitenei radās dedzīga vēlēšanās iemācīties jāt. Viņa sapņoja par iestāšanos jāšanas sporta skolā Kleistos, bet mamma kategoriski nepiekrita: „Tas ir ļoti bīstams sporta veids, tu man esi viena. Es sev nepiedošu, ja ar tevi kaut kas notiks”.

„Apaļa” teicamniece, Sandra bija pieradusi mātei klausīt. Bet kad viņai, žurnālistikas fakultātes studentei, vajadzēja braukt uz kādu reģionu praksei, viņa izvēlējās Preiļu rajonu. Tur bija lielākais zirgaudzēšanas komplekss Latvijā. Sarunāja ar priekšniecību par treniņiem. Un pēc mēneša, atgriežoties Rīgā, sāka nodarboties ar lielo sportu Kleistos. Un pat vinnēja kausu jāšanas sacīkstēs Stokholmā, Lielajā karaliskajā stadionā.

Bet viņa ļoti drīz saprata, cik ļoti smags zirgiem ir sports. „Cilvēks pats izvēlas: gribu būt sporta jātnieks. Bet zirgam neviens nejautā!”

Tomēr šos lieliskos dzīvniekus var nomocīt arī ar īsām pastaigām, jā neļaut atpūsties. Gandrīz ar asarām Sandra atceras nelaimīgos zirgus ar asiņainām čūlām zem segliem tūristu izjādēs Horvātijā.

Tāpēc no sporta viņa aizgāja. Un nopirka sev pirmo zirgu. Lai varētu vienkārši jāt zirgam mugurā pa mežiem un pļavām. Cik šodien maksā labs zirgs? “Ļoti dažādi.

Laukos darba zirgu var nopirkt par tūkstoš eiro, bet tie, ar kuriem mēs strādājam, maksā 5-10 tūkstošus. Pirmo zirgu es iemainīju, otro nopirku laukos, trešo uzdāvināja draugs…Tā pamazām, pa vienam, iegādājos gandrīs trīsdesmit.”

Šodien Zaicevai ir 21 zirgs. Viņas saimniecība Zirgzandales Mārupē – lielākā šāda veida saimniecība Latvijā. 14 hektāri zemes, pļava, mežs, purvs, dīķis, staļļi. Šogad viņa uzbūvēja arī viesu māju ar banketu zāli un pirti. Viņas zemes atrodas nomalē, prom no ciemata un kaimiņiem. Klienti var pilnā mērā izbaudīt dabu un klusumu.

„Kad biju nopirkusi veco mežsarga māju un lielu zemes gabalu Mārupē, paziņas man teica, ka ja es būtu sadalījusi šos 14 hektārus mazākos gabalos uz pārdevusi kotedžu būvniecībai, būtu apbērta ar zeltu.”

Bet viņa nolēma būvēt savus staļļus.

Sandra ir efektīga sieviete. Gara, slaida blondīne, stilīgi ģērbjas. Tikai vēja appūstas rokas bez manikīra nodod, ka šī sieviete ir labi pazīstama ar fizisku darbu. Lai gan pašlaik viņai ir trīs palīdzes, daudz ko viņa ir spiesta darīt pati.

„Pie mums rīko daudz dažādu pasākumu. Gadās, ka no rīta ir bērnu ballīte, bet vakarā jau pieaugušo svinības. Ir jāpaspēj visu sakopt, no jauna jāuzklāj galds. Pirms pāris dienām piezvanīja no televīzijas – grib kaut kādu programmu pie mums filmēt, bet rīt iebrauks pirmais pāris viesu namā. Manas meitenes labi tiek galā ar zirgiem, tomēr viesmīlības biznesā nepieciešamas citas prasmes, piemēram, ātri un skaisti servēt galdu. Tā esmu es – cilvēks orķestris.”

Starp citu, visām viņas darbiniecēm ir augstākā izglītība.
„Tā ir obligāta prasība. Mums ir ļoti solīda klientūra. Pazīstami politiķi, biznesmeņi, miljonāri no Maskavas brauc ar saviem miesasargiem. Jāprot ar viņiem kontaktēt.”

Bet jāprot runāt arī ar zirgiem. Zirgzandalēs to māca klientiem. Kā arī to, kā pareizi pienākt klāt zirgam, kā apmīļot un kā to vadīt. Ja baidies, var vienkārši sēdēt seglos, bet instruktors vedīs zirgu pie pavadas.

„Kad cilvēks cēž zirgam mugurā, viņam par simts procentiem strādā visi muskuļi. To var salīdzināt vienīgi ar peldēšanu. Reitterapijā, kur pacientus ar cerebrālo paralīzi sēdina bez segliem, ārstniecisko efektu papildina arī zirga ķermeņa siltums, viņa īpašā bioenerģētika. Bet mēs ar reitterapiju nenodarbojamies, jo tur nepieciešama ārsta kontrole”.

Sandra nemitīgi izdomā izklaides viesiem – „Aristokrātiskās pusdienas”, kad klienti var ietērpties amazonēs un frakās; zirgu frizūru konkurss, fotosesijas un plenēri māksliniekiem un amatieriem, meditācijas ar gongu.

Sandrai ir dažādu sķirņu zirgi, ir pat Ahaltekes zirgs – tādu ir tikai pieci visā Latvijā, ir vācu un lietuviešu šķirnes, ir arī poniji mazajiem jātniekiem.
Un kurš ir vismīļākais? „Es mīlu visus.

Tomēr vismīļākais ir mans pirmais zirgs. Santa. Visi domāja, ka es to nosaucu šajā vardā, jo strādāju žurnālā „Santa”. Patiesībā es viņu nopirku, kad viņai jau bija pieci gadi. Un vārds viņai arī jau bija. Vienkārši tāda simboliska sakritība. Santa joprojām dzīvo pie manis, viņai ir 28 gadi, lai gan tiek uzskatīts, ka zirgi dzīvo līdz 25. Ja mēro pēc cilvēka mēriem, viņai ir 84 gadi.”

Zirgu bizness nav viegls. Tas ir darbs praktiski bez brīvdienām. Dienas laikā reizem Sandrai pat paēst nav laika. Uz vairākiem gadiem viņa aizmirsa par atvaļinājumu. Tikai pēdējos pāris gados sāka kaut kur izbraukt uz vienu vai divām nedēļām. Tomēr arī ārvalstīs uztraucas: kā tur ir ar saimniecību?

Kā Zirgzandaļu īpašniece, kādreizējs pilsētas cilvēks, iztur šādu slodzi?

„Ja dari kaut ko no sirds, nenogursti. Lai gan gadās brīži, kad iezogas šaubas: varbūt visu pārdot, nopirks apartamentus Vecrīgā un dzīvot bezrūpīgi? Un tad domāju: nu labi, pasēdēšu mēnesi, neko nedarot, un kas tālāk?”

„Ir lieliski mirkļi, kas visu izpērk. Piemēram, saulrietā aiziet pie staļļa un pasaukt no ganībām: „Zirgi! Mā-ā-jās!”.Un pēc acumirkļa sadzirdēt, kā dreb zeme zem pakaviem. Un tad tās minūtes, kad zirgi aizgaldos stiepjas pie tevis ar saviem samtainiem purniem: „Samīļo!””