Ar Dmitriju Losevu mēs iepazināmies pazīstamā Latvijas akvareļgleznotāja Valērija Makovoja meistarklasē. Dmitrijs bija atnesis ražošanai paredzētā akvareļpapīra paraugus un pats stājās pie molberta, lai kopā ar mākslinieku un viņa mācekļiem izmēģinātu savu produkciju.

Valērija Makovoja atsauksmes bija visai atzinīgas. Un viedoklim, ko pauž meistars, kura darbi iegūst starptautiskās balvas un ir iekļauti pasaules katalogos, var droši uzticēties.

Un viņš nav vienīgais, kurš ir sajūsmā par jauno akvareļpapīru. Dmitrijs bija nosūtījis paraugus daudziem pazīstamiem Latvijas un pasaules gleznotājiem un no visiem saņēma apliecinājumu: Latvijas papīra „DMD watercolor paper” kvalitāte pārspēj pasaules zīmolus.

Ķerties pie perspektīvās idejas īstenošanas Dmitriju pamudināja… sarežģīta starptautiskā situācija. Viņam piederēja papīrrūpniecības iekārtu ražotne. Pasūtījumus saņēma no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas.

Ekonomisko sankciju un rubļa kursa krišanas dēļ ciešie sakari sākuši sabrukt. Šī situācija lika Dmitrijam aizdomāties: kādeļ gan pašam nesākt ražot papīru? Aprēķināja, ka no visa papīra produkcijas sortimenta izdevīgākais ir akvareļpapīrs.

Sāka ar mājamatnieku līmeni. Dmitrijs un Maša, viņa sieva un palīgs biznesā, aizveda mani uz savas Pārdaugavas darbnīcas otro stāvu un parādīja lokšņu liešanas procesu. Tas ir ļoti darbietilpīgs.

Sākumā tīro kokvilnu vairākas stundas „skābē” ūdens kublā, pēc tam piecas stundas mehāniski smalcina un izliek uz rāmjiem, piesūcina ar līmi, nosūta presēšanai un tad žāvēšanai. Viss tiek veikts ar rokām. Pat sasprindzinot visus spēkus, vairāk par simts loksnēm dienā izgatavot nav iespējams.

Tomēr Loseviem bija svarīgi piestrādāt tehnoloģiju. Viņi ievēroja visas piezīmes, ko saņēma no māksliniekiem, kuri testēja paraugus, kamēr panāca ideālu kvalitāti – DMD papīrs neizbalē saulē, neslāpē sarkano, zem mitras otas lapas nesaveļas, ūdenskrāsas uz papīra pēc nožūšanas nemaina krāsu.

DMD papīrs ir lieliski piemērots arī darbam ar eļļas krāsām, guašu, tušu, akrila krāsām, kā arī oforta tehnikai. Tādēļ tagad ražotāji var droši ķerties pie rūpnieciskiem apjomiem.

Dmitrijs un Marija parādīja man cehu, kur stāv samontētas papīrmašīnas, kuras bez cilvēka palīdzības sajauc kokvilnu, presē, žāvē, griež… Viss notiek automātiskajā režīmā, nepieciešams vienīgi operators. Ceha ražīgums – 5000 lokšņu diennaktī.

Pārsteidz tas, ka visus agregātus izprojektēja pats Dmitrijs, lai gan viņam nav inženiera izglītības! Pagaidām visa firmas „Seven” komanda sastāv no diviem cilvēkiem: Dmitrija un Marijas. Bet, kad jaunais cehs tiks palaists, būs nepieciešami četrdesmit darbinieki.

Losevi paredz pieaicināt bijušos Līgatnes papīrfabrikas speciālistus, kuri pašlaik iztiek no gadījuma peļņas. Dmitrijs ir gatavs piedāvāt viņiem pienācīgu atalgojumu. Viņš zina – Līgatnē ir palikuši īsti papīra nozares profesionāļi – viņa paša darba biogrāfija arī bija sākusies šajā pilsētā.

Vakardienas skolnieks bija noformēts kā parasts strādnieks, tomēr kopā ar tēvu, papīrrūpniecības tehnologu, fabrikā nodarbojās ar iekārtu modernizēšanu. Dmitrijs ir dzimtais papīrrūpniecības strādnieks – viņa vectēvs un vecmāte arī bija šīs nozares speciālisti.

Visticamāk, tēvs un dēls Losevi joprojām būtu strādājuši Līgatnē – Latvijas vecākā fabrika veiksmīgi tika cauri gan „perestrojkai”, gan „trakajiem” deviņdesmitajiem, strādāja ar stabilu peļņu, cilvēki saņēma labas algas. Tomēr toreizējā vadība bezatbildīgi paņēma bankā 10 miljonu eiro kredītu . Nez kāpēc nopirka nolietotu somu papīrmašīnu. To nepaspēja pat samontēt, kad nauda jau bija beigusies, un fabrika bankrotēja. Šādā veidā ar neapdomātu kredītu tika nogalināts veiksmīgs uzņēmums.

Tomēr, kā saka, ja nebija laime, tad nelaime palīdzēja: pašlaik Losevu ģimenes biznesam ir labas izredzes iziet ar savu produkciju pasaules tirgū, jo tikai Anglijā katru gadu tiek pārdoti aptuveni trīs miljoni akvareļpapīra lokšņu, un tā trūkst! Un Krievija? Tur taču ir milzum daudz meistaru, mākslas skolu, zīmēšanas pulciņu…

Mazajā Latvijā uzņēmums „Seven” strādās drīzāk prestiža dēļ. Dmitrijs cer kādreiz rīkot mūsu valstī starptautiskos plenērus, meistarklases un dažādu valstu mākslinieku salidojumus.

Protams, pagaidām šī nelielā Pārdaugavas ražotne nevar pat tuvu līdzināties rietumu papīrrūpniecības gigantiem – Saunders waterford, Fabriano, Arсhes, kas ir visiem pasaules gleznotājiem pazīstami zīmoli. Tomēr visi šie rietumu giganti arī kādreiz bija izauguši no mazām amatnieku darbnīcām.

Фото: Foro: Valērija Makovoja darbi uz „DMD watercolor paper” papīra