Valdis Zatlers: “Starp cilvēcīgumu un likumu vienmēr izvēlēšos cilvēcīgumu”

Politiķi ir parasti cilvēki, tikai viņi ir politiķi. Mēs atbalstām viņu lēmumus vai nosodām viņu kļūdas. Viņi uzņemas atbildību, bet pie reizes arī privilēģijas. Par pēdējo mēs atkal viņus nosodām.

duvel1

Bet kā klājas viņiem pašiem šajā lomā? Kādi pārbaudījumi ir jāiziet, vai ir viegli ikdienā dzirdēt kritiku, atteikt lūdzējiem un galu galā atvadīties no varas? Par to visu un nedaudz par personīgo pastāstīja Latvijas eksprezidents, kādreizējais 11. Saeimas deputāts, Reformu partijas dibinātājs un bijušais ārsts traumatologs Valdis Zatlers.

Informē par "Lido" restorāna atvēršanu Vācijā

Kāda ir eksprezidenta parasta diena?
Diena sākas ar “labrīt” tuviniekiem un kafiju. Savukārt dzīves veids man ir diezgan haotisks. Manas intereses mainās tikpat regulāri kā gadalaiki. Toties es beidzot varu pats izvēlēties, ar ko nodarboties. Un tā ir liela privilēģija.

Pašlaik nodarbojos ar savu veselību sanatorijā. Pēc tam plānoju apmeklēt Kijevu. Gribētos paklausīties, ko saka cilvēki ielās, taksometru šoferi, pārdevēji, un saprast, kā dzīvo pilsēta. Mana pieredze rāda, ka Ukraina dzīvo ļoti labi, jo ar katru manu braucienu tur iet labāk. Tad domāju apciemot Viļņu – tur tiks atklāta kāda latviešu mākslinieka izstāde, kas veltīta Latvijas simtgadei. Martā un aprīlī notiks vairākas konferences ekonomikā, un man patīk apspriest ar gudriem cilvēkiem, kā var uzlabot pasauli. Un tālāk atkal sāksies vasarnīcu sezona: siltumnīcas, dārzs…

Publiskie pasākumi – tā ir bauda vai PR?
Jūsuprāt, man ir vajadzīgs PR? Teikšu pat vairāk – neciešu pasākumus tikai un vienīgi PR dēļ.

Es eju uz grāmatu atvēršanas svētkiem, lai paustu cieņu to autoriem, eju uz izstādēm, jo man patīk glezniecība, un uz koncertiem, jo uz pāris stundām varu atslēgties no visas pārējās pasaules.

No labas gleznas, starp citu, pozitīva sajūta nāk vienā acumirklī, uzreiz uzlabojas garastāvoklis. Ar mūziku ir tāpat. Tagad, kad man ir pagrūti staigāt slimības dēļ, es tieši šādi atjaunojos. Jo mūzika dara brīnumus. Pirms pāris mēnešiem man bija 15 stundu lidojums. Trešdaļa no ceļa pagājusi nemanot, jo biju klausījies Ēriku Kleptonu. Tomēr mūzika rada burvīgas sajūtas.

Koncerts "Rekviēms - lūgšana par Baltijas jūru"

Vai ģimene ir pirmajā vietā?

Tagad jau varētu pateikti, ka visu laiku pavadu kopā ar ģimeni, ar savu sievu. Bet tā bija visus 25 mūsu laulības gadus. Pat tad, kad biju strādājis 14-16 stundas dienā, viss pārējais laiks bija viņai. Viņa vienmēr dzīvojusi kā viens vesels ar mani. Un tagad pateicoties jaunajām tehnoloģijām šķiršanās vairs nav tāda šķiršanās, kā bija agrāk.

Un kā tad ar hierarhiju? Vīrs – ģimenes galva un citi stereotipi?
Ir tikai viena joma, kur es pilnīgi visu lemju pats. Tas ir mans darbs. Tā bija gan ar manu ārsta darbu, gan ar manu politiķa darbu. Taču manas prezidentūras laikā manai kundzei bijuši noteikti uzdevumi, ko viņai diktēju es.

Un visi pārējie lēmumi ir liela puzle, ko mēs liekam kopā, bet katrs ietekmē rezultātu. Ja būs citādi, ģimene ilgi nenoturēsies. Tas ir jāsaprot.

Darbā līderis, mājās – zem sievas tupeles?
Ja vīrietis mājās gatavo ēst, vai tad viņš ir zem sievas tupeles? Es, piemēram, nesaprotu, kā tas ir, kad vīrs neprot gatavot. Man patīk gatavot. Arī vīru kompānijā mēs varam apspriest jaunas receptes. Tas, kas tādēļ baidās neizskatīties par vīrieti, tāds arī izskatās. Vīrietim jābūt stipram it visā, no visām pusēm. Bet arī sievietei jābūt stiprai it visā. Tikai tad būs savstarpēja saprašana.

Bet jūs taču strīdaties? Kurš pirmais salīgst mieru?
Protams, strīdamies, jo viedokļi atšķiras. Kurš pirmais salīgst mieru, ir atkarīgs no situācijas. Bieži vien es varu atgaiņāties – dari, kā gribi. Tomēr ir brīži, kad es cīnīšos līdz galam, jo uzskatu, ka man ir taisnība.

Goda sardzes atjaunošanas ceremonija pie Rīgas pils

Dakteris Zatlera kungs un prezidents Zatlera kungs – cik līdzīgas vai atšķirīgas ir šīs lomas?
Ārstam nav lomas. Ārsts ir ārsts. Bet valsts pirmā persona vienmēr nedaudz piespēlē, tas gan. Jo nebūt ne viss pasaulē un arī tavā valstī notiek tā, kā tev gribētos.

Bet cilvēks paliek cilvēks. Un ja ir jāizvēlas starp cilvēcīgumu un likumu, vienmēr izvēlēšos cilvēcīgumu – tas ir vienīgais likums, kas nav prāta radīts un nav tapis savtīgos nolūkos.

Protams, visi esam cilvēki. Arī prezidents ir tāds pats cilvēks, ar visām kaislībām, emocijām un kļūdām. Bet nostādnei “esmu paipuisītis, vienkārši garām eju” neviens netic jau sen. Prezidents tomēr ir līderis, un viņam jādemonstrē savs spēks.

Kā jūs uztverat kritiku pret sevi?
Ir divi kritikas veidi. Konstruktīvajā ir vērts ieklausīties, bet par kritiku kritikas pēc – pasmieties. Šķautne starp tām ir smalka, tāpēc viegli kļūdīties. Bet, jo ilgāk dzīvo, jo labāk tas sanāk – palīdz pieredze un intuīcija. Par intuīciju man vispār patīk frāze: “Lai būtu veiksme, ir vajadzīgi ņuhs, čujs un poņa” (“poņa” – saprašana).

Vai esat gatavs kļūt par paraugu, kam sekot?
Nezinu. Nekad negribēju būt paraugs, piemērs un līderis. Nekad negribēju, vienmēr atteicos. Grūti pateikt, kāpēc.

Cik lielā mērā jūsu prezidenta amats ietekmēja jūsu draugu sarakstu?
Palika visi jaunības draugi un nāca klāt jauni paziņas. Vienmēr likās – jo vecāks esi, jo grūtāk saieties ar cilvēkiem. Izrādījās, ka sadraudzēties var jebkurā vecumā.

Esmu sapratis, ka pazīstamiem cilvēkiem bieži vien pietrūkst draugu, kas ir vienkārši draugi.

Ar ko var parunāties par jebkādu tēmu, justies brīvi un būt drošam, ka rīt tava atklātība neparādīsies dzeltenajā presē.

Vai esat kompānijas dvēsele?
Gandrīz nekad. Esmu pārāk kluss. Man patīk kompānijas, bet būt uzmanības centrā, būt “zvaigznei” nepatīk. Gadās brīži, kad esmu barvedis, bet tas notiek ļoti reti.

Prezidenta amats ir kolosāla pacelšanās. Vai nav uzradusies zvaigžņu slimība?
Šeit man palīdzēja ārsta pieredze. Eiforija atslābina, un tu uzreiz kļūdies. Kāds kolēģis teica: “Kad domā, ka esi visuma centrā, ka no tevis ir atkarīgs viss un bez tevis nekas nenotiks, iestājas pilnīgs nervu sabrukums”. Esmu redzējis no prezidenta kabineta puses, kā tas noticis citiem.

Iegūt varu nav vienkārša lieta. Cik grūti ir no tās šķirties?
Atkal nāca palīgā ārsta pieredze. Jau jaunībā biju nolēmis, ka pēc 60 gadiem vairs neoperēšu. Jauniešiem lieti noder neticēt, ka kaut kas nav iespējams. Bet cilvēkam krietni gados, nekritiskam, vislabāk klusumā skatīties televizoru, lai nejauši kam nekaitētu. Šī attieksme pārgāja arī uz prezidenta amatu. Man bija aiziešanas stratēģija, un es aizgāju viegli.

Vai nebija tukšuma sajūtas?
Pensionāru galvenā problēma ir tā, ka nav ar ko aizstāt ierasto dzīves ritmu. Bet es sistematizēju savu mūža pieredzi. Pēc prezidentūras pastrādāju parlamentā, pusotru gadu veltīju savām atmiņām, kas lika daudz domāt un formulēt domas.

Izglāba arī vaļasprieki. Man tie ir divi: gatavot ēst un kopt dārzu. Ar abiem nodarbojos ar mīlestību. Un, protams, liels prieks ir pabūt kopā ar bērniem un mazbērniem, novērot, kā viņi aug, no kā dzīvo un par ko priecājas.

Kas traucē baudīt dzīvi?
Kaitina neārstējama muļķība. Viena lieta ir, kad cilvēks ko nezina, un pavisam cita – kad nevēlas zināt. Ar pēdējo tipu tu sastapies ik dienu. Man patīk sauklis: “Lai veiksmīgi dzīvotu, jāiemācās dzīvot blakus muļķiem”. Un tā ir taisnība.

Kādu galveno padomu jums devuši vecāki?
Būt godīgam, kārtīgam un pieklājīgam. Tātad tās normas, kas šobrīd diemžēl tiek aizmirstas: palaist priekšā sievieti, noņemt cepuri viņas priekšā, pasniegt roku, palīdzēt cilvēkiem, kam vajadzīga tava palīdzība.

Reizēm šķiet, ka nav iespējams šādi ideāli dzīvot. Nav iespējams, bet ir jācenšas. Lai būtu kauns par savas dzīves epizodēm, nevis par visu mūžu.

Izstādes "Trauslais izaicinājums" atklāšana

Dažreiz taču ir grūti saprast, kur ir kliedziens pēc palīdzības un kur ir spekulācija…
Esmu vienmēr ļoti atvērts tiem, kas meklē atbalstu, lai ko derīgu uzceltu, radītu. Bet vienmēr gribu redzēt, uz kurieni aizies mana palīdzība. Un lai lūdzējs neapvainojas. Diemžēl fake ubagotāju ir ļoti daudz. Cilvēki aizmirst, ka dzīve ir darbs. Ja ir apstākļi, kas patiešām neļauj strādāt, obligāti lūdz palīdzību. Bet veseliem un darbspējīgiem cilvēkiem pašiem jātiek galā.

Vai esat laimīgs cilvēks?
Jā. Esmu apmierināts ar savu dzīvi, nekad neesmu uz to apvainojies, nekad neesmu ilgi dusmojies uz cilvēkiem, notikumiem, Dievu. Man nepatīk runas par ciešanām. Tiklīdz tu uztver problēmu kā izaicinājumu, tā vairs nav ciešanas.

Jūsu dzīves moto?
Padari savu dzīvi interesantu, tad tā kļūs tev trīs reizes ilgāka nekā īstenībā.

Intervijas sponsors Gastropub

 

Foto: LETA.lv

Ja jūs atradat kļūdu, atzīmējiet tekstu un nospiediet Shift + Enter, lai mūs informēt.

Sākumlapā