Margarita Šalajeva: “Man nav biznesa ķēriens. Man ir zvēra oža!”

Margarita Šalajeva ir tūrisma kompānijas “1Travel” īpašniece, četru bērnu mamma… Vai otrādi? Laikam labāk būtu otrādi: četru bērnu mamma un tūrisma biznesa īpašniece.

Vēl viņa ir BSA doktorante (“Reģionālā ekonomika un ekonomiskā politika”), topoša “Jurmala Rotary Club” prezidente, Diplomātiskā ekonomikas kluba biedre, Tūrisma un viesmīlības vadības katedras pasniedzēja.

shal17

Sen ir skaidrs: lai vīrietis pastrādātu, viņam vienkārši jāaizbrauc līdz birojam. Lai sieviete pastrādātu, viņai jārada attiecīgi apstākļi. Tā nu ir vēsturiski iegājies. Radikāla tektoniska nobīde šeit pagaidām nav sagaidāma. Kā saglabāt laimīgu laulību, pulcināt ģimeni pie liela galda, vienai pašai uzsākt biznesu un izveidot veiksmīgu kompāniju vietējā tirgū – to visu mēs pacentīsimies noskaidrot.

“Biznesā ir tā: ja ne tu, tad tevi”

“Kad par sevi runā: “Esmu sevi piepildījis”, tas nozīmē, ka tu neesi sevi piepildījis – tu esi ticis līdz kādai robežai un vairs neaudz. Tāpēc atbildēšu tā: esmu apmierināta ar pašreizējo rezultātu, bet ir kur virzīties tālāk.

Mana kompānija pastāv kopš 1999. gada. Kad reģistrēju firmu, man bija nedaudz pāri 20, un tolaik tas noteikti bija drosmīgs solis.

O, jā! Es biju pārgalvīga! Pat par daudz! Bet ar gadiem tas pāriet. Tiesa gan, tā vietā, šķiet, nekas nav nācis. Par tādām lietām es parasti saku: “Dievs ar to visu!”.

Gan pirms 20 gadiem raustījos, gan šodien raustos – vienmēr, kad nosūtu klientus ceļojumā. Ja es pārdzīvoju, tātad mans bizness eksistē. Tūrisms pats par sevi ir ļoti neprognozējams. Nekad nedrīksti būt ne par ko pārliecināts, vienmēr ir klāt cilvēka faktors. Ikreiz personīgi vairākkārt pārbaudu katru braucienu, apzvanu gidus un viesnīcas. Kamēr nekas nebūs droši zināms, grupu nelaidīšu.

shal8

Es nestrādāju ar apšaubāmiem operatoriem un nesūtu apšaubāmās tūrēs. Tā ir kaut kāda čuika. Mums ļoti bieži izdevās izvairīties no nopietnām problēmām, kad visus apkārtesošos uzmeta.

Tūrisma bizness ir interesants un personisks. Bet tajā ir daudz konkurentu un maz maksātspējīgas publikas. Ja tu proti runāt, spēsi ieinteresēt un pierādīt, ka tavs produkts patiešām ir kruts, tad paliksi tirgū. Tupēt un cerēt uz reklāmas atdevi – tas ir pagājušais gadsimts. Šodien tu pārdod caur sevi.

Tāpēc mums ir skaidri jāsaprot, kur mēs esam, ko pārdodam un vai pareizi komunicējam ar cilvēkiem – kā parunāsi, tā arī nopelnīsi. Parasti viens apmierināts klients atved vēl septiņus. Tā ir statistika. Tāpēc mums nav klientu, kam mēs atteicam.”

“Tūrisms šodien – tas ir grāvējs”

“Kādreiz sagribējās pārdot kompāniju, radās pircējs, noformēja visus dokumentus – un es pārdomāju. Šim biznesam ir lielisks potenciāls. Rezultātā ieguvu.

shal2

Vienmēr turu roku uz pulsa. Lai kāda nebūtu valdība – tie esam mēs, kas to izvēlamies. Tāpēc neredzu jēgas tam, lai lamātu valsti, sūdzētos par nodokļu politiku vai žēlotos. Vienkārši ir likumi un normatīvie akti, kas ir jāievēro, un mēs tos ievērojam.

Man nav biznesa ķēriens. Man ir zvēra oža! Nauda burtiski jāsaož. Ja šī īpašība ir, viss būs lieliski.

Pretējā gadījumā nekas nesanāks. Esmu mantojusi šo spēju no sava tēva, kam ir būvniecības kompānija, un viņš pilnīgi noteikti ir veiksmīgs uzņēmējs.

Pašlaik mūsu mazītiņajā tirgū ir kādi 6-7 lieli tūroperatori, kas savukārt ir pieteikti avioreisi, uz visu sezonu nopirktas lidmašīnas. Kurām jālido – pilnām vai tukšām –, tik un tā tu par tām maksā. Un es novēroju no malas, kam pietiks naudas, lai neizlidotu no tirgus nākamgad. Tas ir grāvējs atsevišķi ņemtā biznesa veidā.

Es strādāju tikai ar korporatīvajiem klientiem – faktiski tie ir darījuma braucieni un individuālas tūres. Tā ir cita pieeja un cita atdeve. Strādāt nedēļu, lai pēc tam klients atrastu tepat aiz stūra tādu pašu tūri un iegādātos to tur –, tas nav par mūsu kompāniju.

Esam aizņēmuši šo nišu, tā attīstās, bet prasības tajā arī ir augstākas. Ir ne tikai daudz jāzina, bet perfekti jāpārvalda tūrisma instrumenti – eksaktās zinātnes šeit atpūšas.

Dzīvē ir tā: ja ne tu, tad tevi. Mans kredo ir – iet trīs soļus pa priekšu. Tikko esi apstājies, vari uzskatīt, ka ar tevi ir cauri.”

“Darbs un ģimene ir divas paralēlas pasaules”

“Es strādāju tikai ar cilvēkiem. Visu dienu cilvēku vidū, ar cilvēkiem, priekš cilvēkiem, nevis zem viņiem. Mēs mājās nerunājam par darbu, un es arī nevelku ģimeni līdzi biznesā. Darbs ir darbā, bet ģimene ir ģimenē. Bet katrā ziņā ne citādi. Tās ir divas paralēlas pasaules. Maksimāli, kad visi aizmigs, es varu vēl pie datora pasēdēt.

shal18

Esam laulībā jau 26 gadus, bet man joprojām nav nekāda laimīgas ģimenes dzīves noslēpuma. Varbūt vienkārši cilvēkā ir jāsaskata cilvēks, vairāk jāstrādā un biežāk jāattīstās. Es, piemēram, pašlaik rakstu disertāciju. Ir brīvs brītiņs – sēžos pie datora. Pat ja ir vēlēšanās, nav laika skaidrot attiecības.

Man patīk gatavot ēst. No katras valsts vedu recepti un obligāti eksperimentēju. Esmu tas cilvēks, kas, atbraucot no darba, labprāt stāv pie plīts.

Nemaz nebaidos no saviem gadiem. Man nav laika, lai par tiem domātu, baigi pārdzīvotu šai sakarā, nemaz nerunājot par ciešanām.

Mēs cenšamies vakariņot pie viena liela galda un brīvdienās doties uz vēlām brokastīm. Sapulcināt visus kopā – tas ir neticami viegli. Bērni paši to ierosina, viņiem gribas būt kopā vienam ar otru un blakus mums.

shal13

Man ir viegli palaist bērnus brīvi doties dzīvē. Es atvēru durvis vecākajai meitai, un viņa aizlaidās prom. Es biju droša par viņu. Esam devuši viņai visu, ko spējām: dzīvību, audzināšanu, izglītību – tālāk dodies pati, ar saviem kritieniem un kļūdām.

Katrs bērns nāk šajā pasaulē un automātiski nes līdzi noteiktu dzīves jēgu. Tas skan ļoti patētiski, bet tā ir balta patiesība. Neesmu no tām mammām, kas ieķeras savā bērnā un bojā tam dzīvi. Kāpēc viņam būtu jācieš tādēļ, ka pekšņi izrādījās – tu esi klukste?”

“Mūsu mājas pavards ir mūsu jaunākā meita”

“Kādā ziņā esmu malacis? Tāpēc, ka esmu dzemdējusi četrus bērnus! Skolas gados nemīlēju mazus bērnus, biju pārliecināta child-free, plānoju ķert zvaigznes no debesīm un lēkt pa karjeras kāpnēm pāri pakāpieniem.

Bet pēc tam ātri apprecējos, tikpat ātri dzemdēju bērnu un ik pēc 5-7 gadiem mūsu ģimenē bērnu skaits palielinājās.

shal12

Kļūt par mammu laikam ir mana karma. Arī tad, kad gaidīju savu jaunāko un man bija jau 40, nebija nevienas domas, ka būs smagi, kā būs no jauna jāiet visam cauri, atkal būs negulētas naktis. Vienkārši izslēdzās visas bažas un ieslēdzās instinkts. Piedevām arī strādāju, rīkoju izstādes, lidoju ar lidmašīnu, kamēr drīkstēja. Biznesam jau vienalga, ir tev toksikoze vai nav.

Ne ar vienu savu bērnu nekad negāju dekrētā. Ko arī nenožēloju. Šķiet, ka viņiem manis arī tāpat pietiek. Tiesa gan, viņi savukārt reizēm dod mājienu, ka manis varētu būt vairāk un es varētu būt tuvāk.

Viktorija, 24 gadi, nesen apprecējusies, topoša ārste
Marina, 19 gadi, studē LU Ķīmijas fakultātē
Arjoms, 12 gadi, skolēns, meklē sevi, bet zvēr pie Dieva, ka būs dakteris
Monika, 4 gadi, vienkārši meitene, ko murcīt pa rokām

Esmu taisnīga mamma. Bērni par maniem aizrādījumiem sākumā apvainojas, ārdās, pēc tam saka: kāda tu mums esi malacīte!”

Mācos no katra sava bērna. Vecākā Vika ir manis uzlabota versija. Mērķtiecīga, neatlaidīga, viņai vienmēr jābūt pirmajās pozīcijās, vienmēr raujoties vai pušu. Marina ir ļoti harmoniska, allaž iet mazākās pretestības ceļu. Ikreiz domāju: “Neko jau – vai tad šāda opcija arī ir?” Prast tik viegli dzīvot arī jāprot.

shal15

Artjoms ir neticama labestība un cilvēkmīlestība, neraugoties uz to, ka dārziņā viņu dēvēja par Advokātu – viņam varbūt tikai audzinātājas neprasīja padomu. Monika pagaidām vienkārši dod visu to labāko – viņa neticami saliedēja ģimeni. Viņa arī ir tas mājas pavards, ap kuru visi pulcējas.”

“Es nesapņoju, es vienkārši eju uz priekšu”

“Ar gadiem esmu kļuvusi atturīgāka un pieredzējušāka. Un es precīzi zinu, ka viss vienmēr atgriežas. Tāpēc nav vērts būt nelietim un pēc tam gaidīt dāvanas no dzīves. Nekad neesmu nevienu piemanījusi, iegāzusi un uzmetusi. Ar mani arī neviens tā nav rīkojies. Tā ka shēma darbojas!

Intuīcija strādā ne tikai biznesā. Es varu palīdzēt bērniem izvēlēties augstskolu, ieteikt kaut kādas lietas. Bet kopumā bērni ir ļoti patstāvīgi. Paši rauc pieres domādami.

Neesmu ļaunatminīga un arī viegli ievainojama. Ja kas ir noticis, tātad pats esi muļķis. Tāpēc biznesu arī vadu viena pati – pieprasīt var tikai no manis.

Esmu reāliste un nesapņoju, bet vienkārši eju uz priekšu un skatos uz priekšu. Mans moto laikam ir “šeit, tagad un nauda”. Tas ir attaisnojami. Zini, cik aiz manis stāv cilvēku? Un tā ir bijis vienmēr! Man liekas, ka bērni ir bijuši vienmēr, jo 24 gadi – tas patiešām ir vienmēr.

shal14

Slikti attiecos pret feminismu. Tā ir sieviešu perversija. Blakus obligāti jābūt vīrietim, bērniem, mājai un pavardam, ko tu uzturi. Manā izpratnē visas feministes ir dziļi nelaimīgas. Viņas, protams, cenšas visu aizplīvurot, bet sanāk tā ne visai.

Noteikti necīnos par sieviešu tiesībām. Man tas nav interesanti. Vīriešiem jābūt, viņu jābūt daudz, viņiem jābūt apkārt, jo tikai ar vīrieša palīdzību mēs varam sasniegt virsotnes. Viss pārējais ir patoss, bravūra un skaļi vārdi.”

“Man nav laika draugiem”

“Man nekad nav bijusi sajūta, ka es velku uz sevis visu – darbu, bērnus, sadzīvi, bet mani ne vella nenovērtē. Bet man arī ļoti paveicies ar vīru. Viņš ir līdzgaitnieks, ar kuru mēs virzāmies uz priekšu paralēli. Kaut gan ģimenes galva droši vien esmu es. Visticamāk tāpēc, ka pēdējais vārds paliek mans.

shal7

Man šķiet, ka esmu stingra, un darbinieki no manis baidās. Piedevām mājās arī esmu tāda. Neesmu tas sievietes tips, kas birojā ir “dzelzs lēdija”, bet ģimenē balta un pūkaina.

Man principā nav draugu. Kādreiz biju sapratusi, ka man viņi nav vajadzīgi vienkārši tāpēc, ka pietrūkst laika. Bet ir ģimene, tāpēc parunāt vai paklačoties es varu ar bērniem vai ar vīru.

Tomēr nē, meloju. Ir divas skolas draudzenes – ar vienu mēs strādājam kopā, otra atbrauc reizi pusgadā no Amsterdamas. Tas droši vien arī viss.

Jaunībā vienmēr vispirms skrēju, pēc tam domāju. Ja šos procesus maina vietām – apdomāsies un paliksi uz vietas. Parasti tas nostrādāja. Toreiz ieslēdzās tīra intuīcija, tagad jau ir pieredze un prognozēšanas prasme.

shal9

Kad skatos vecas bildes, nostalģija triec stipri. Bet ne līdz asarām. Toties, skatoties filmas, raudu vienmēr. Asaras var izraisīt jebkāds kino – no indiešu melodrāmām līdz vesterniem.

“Mani neinteresē dīkdienība”

Jebkurai sievietei gribas, lai būtu romantika. Man dāvina puķes, pagatavo brokastis,mēs viens otram atnesam kafiju gultā, jo abiem patīk ilgi gulšņāt. Bet dāvanu vietā pasniedzam viens otram nedēļas nogales braucienus. Sēdies, izvēlies lidmašīnas biļeti – un uz priekšu. Kārtējais galamērķis – Lisabona.

Spilgtākais ceļojums – uz Kambodžu: braucienā uztverto iespaidu šaltis, kas joprojām iedarbojas kā salūts. Neraugoties uz to, ka jau pagājuši četri gadi.

Varu atļauties nestrādāt. Bet negribu. Mani neinteresē dīkdienība. No tās cilvēki sāk slimot vai meklēt sev kādas kaites, izdomāt problēmas.

Varu aizbraukt prom un strādāt jebkurā pasaules valstī, bet Latvijā man ir komfortabli. Es vispār uzskatu – tur ir labi, kur ir tēvija. Jo redzu ārvalstis ne tā, kā tūriste, un skaidri apzinos, ka nebūt ne visur ir salda dzīve.

Man nepatīk ekstremālie sporta veidi, nekāpšu kalnos un neiešu uz ledāju, bet burāšana mani savaldzina. Vajadzēja tikai pamēģināt, un viss – tā ir mīlestība uz mūžu.

Grūti teikt, kurās valstīs esmu bijusi. Precīzi varu teikt, kur neesmu: Amerikā un… Londonā! Ķīnā esmu bijusi septiņas reizes vairākās pilsētās, bet Londonā – ne vienu reizi. Tāds nu ir paradokss.

Es paspēju baudīt dzīvi, un tā ir bijis vienmēr. Nekad neesmu iegrimusi biznesā 24/7, vienmēr atstājot sev iespēju būt dzīvai arī mājās.”

Asociāciju spēle:

Ķīna – lemurs un bērni caurās biksēs, lai ērtāk būtu iet uz poda.
Indija – grāvis, kurā tup bērns un, piedod, kakā.
Itālija – prosciutto un vīns.
Francija – gaļa un vīns.
Spānija – paelja un vīns.
Kambodža – mazs bērna ģīmītis ar šķībām actiņām.
Āfrika – sarkana čalma.

Ja jūs atradat kļūdu, atzīmējiet tekstu un nospiediet Shift + Enter, lai mūs informēt.

Sākumlapā