Dizainere Julina Lopatina: „Ir apnikušas glamūras truliķes…”

Julina Lopatina ir ienākusi modes pasaulē pirms kādiem pieciem gadiem, kad kopā ar partneri uzdāvināja vietējām modes cienītājām marku “ArtJam”. Šodien viņa vienpersonīgi pārstāv zīmolu “Antistar”, kuru ir izauklējusi burtiski no nulles.

“Pirms „ArtJam” nekad nebiju tā iegremdējusies modes pasaulē. Jā, jaunībā biju traka uz modelēšanu, pāršuvu mammas mantas, adīju, izšuvu un zīmēju. Vecāki ietiepīgi sūtīja mani uz sportu, bet es tikpat ietiepīgi gāju uz piegriešanas un šūšanas pulciņiem.

Bet, tiklīdz pateicu tētim, ka grasos mācīties par dizaineri, viņš uzreiz atbildēja ar kategorisku „nē”. Tad iestājos LU Ekonomikas fakultātē, saņēmu diplomu un devos uz Angliju.

Londonā nodzīvoju desmit gadus. Strādāju par galvaspilsētas viesnīcu un restorānu pārvaldnieci, izveidoju savu pasākumu aģentūru un biju kompanjone lielā kompānijā ar aktīviem ogļu biznesā, ko esam veiksmīgi pazaudējuši.

Tas bija šoks! Mēs zaudējām visu un neko nespējām padarīt. Biju pieradusi rauties veselas diennaktis, bet šoreiz bija jāsēž un jāskatās, kā grimst dibenā tevis radītais bizness.

Esmu fatāliste. Ja nu tā sanācis, tātad tā bija jābūt.

Jo tieši tobrīd man „pieklauvēja” no Rīgas, palūdzot kļūt par daļu īpašnieci un palaist savu apģērbu zīmolu. Man tas bija ne tikai tieši laikā – tas bija nepieciešams. Ja līdz šim no šāda radikāla soļa mani kaut kas noturēja, toreiz ieniru jaunajā nodarbē ar galvu.

Manī ieslēdzās uzņēmējs. Biju kritiski paskatījusies uz man pazīstamajiem dizaineriem. Gan talantīgi, gan darbaholiķi, bet lieta nekā nevirzās uz priekšu. Tas tāpēc, ka viņu dizaina skolās un augstskolās viņiem nez kāpēc mācīja šūt, bet nemācīja pārdot.

Šeit arī noderēja manas zināšanas ekonomikā un līdzšinējā darba pieredze. Es acumirklī parāvos kaut ko organizēt: ieguldīju naudu, reģistrēju kompāniju, atvēru kontus, izveidoju visu kompānijas struktūru un centos uzraudzīt procesu, esot Londonā.
Cita lieta, ka no darba ar draugiem nereti sanāk čiks – nav ne biznesa, ne drauga. Galu galā es pavisam pārvācos uz Rīgu, pārdevu kompanjonam savu biznesa daļu ar visu markas nosaukumu un pati izveidoju savu zīmolu – „Antistar”.

Man nav žēl iepriekšējā zīmola sastāvā pavadīto četru gadu. Tā bija lieliska pieredze. Būtībā tā pati Fashion izglītība, ko nebiju ieguvusi šai jomā.

Kāpēc „Antistar”? Tāpēc kā apnikušas glamūras truliķes. Ja glamūrs ir veselīgs, pareizs, pamatots, intelektuāls – vienmēr esmu par. Bet, kad uz arēnas ir tāds uzpūtīgs, komplicēts „kolhoza šiks” – ciest nevaru.

Tagad jau vispār ļaudis patērē kiču. Tirgus ir pārsātinājies ar glamūru, šādos glīti sasukātos rāmjos neviens neko vairs nespēj izdomāt, un nākamā paaudze labprāt turpina šādu Fashion Trash. Mums, trīsdesmitgadīgajiem, „atpakaļ deviņdesmitajos” ir šausmas. Bet tīņiem tas ir jaunums un dumpis. Kuri tad jaunieši nemīl dumpošanos?

Mana kliente savukārt ir sieviete bez vecuma. Jo prāta briedums jau nav atkarīgs no nodzīvotajiem gadiem. Viņa vērtē mājīgumu un komfortu, bet vinai vienmēr kaut kur jādodas – jāaizved bērni uz skolu, jātiek uz darbu, jāaiziet uz teātri. Tāpēc viņai nav laika pārģērbties vairākas reizes dienā. Pietiek nomainīt kedas ar platformenēm – un acumirklī viss tēls ir pārveidots.

Vissarežģītākais izrādījās pārliecināt publiku, ka esmu atsevišķi pastāvošs zīmols. Jāpiebilst tomēr, ka „Antistar” dzīvo drusku vairāk kā gadu un visu šo laiku esam strādājuši pat ne ar pilnu spēku – paralēli tika atvērtas kompānijas un konti ārzemēs, lai pakāpeniski izlaistu zīmolu starptautiskajā arēnā. Sākšu droši vien ar Londonu.

Latvijā galvenā problēma ir nesaudzīgi nodokļi. Savukārt Londonā darbinieks nodokļu ziņā izmaksā man četrdesmit mārciņas, ar kurām es sedzu viņa apdrošināšanas polisi. Toties šeit ir daudzkārt vieglāk izsisties. Atvērt butiku Apvienotajā Karalistē ir daudz sarežģītāk un dārgāk nekā Rīgā. Tāpēc, tāpat kā šeit, sākšu ar sava produkta prezentācijām vairāku zīmolu veikalos.

Man ar radošo procesu viegli sadzīvo uzņēmēja loģiskā domāšana. Labprāt tomēr uzdotu kādam nodarboties, piemēram, ar mārketingu un zīmola laišanu starptautiskajā tirgū. Cita lieta, ka mūsu valstī ir pilnīga katastrofa ar kadriem.

Vienmēr esmu virzījusi savu produktu pēc noteikumiem. Lai pret tevi izturētos nopietni, lai sagatavotu savu lolojumu tālam ceļam, noteikumi ir vajadzīgi. Un tie darbojas. Protams, ja gribas iziet globālajā tirgū, nevis gadiem ilgi tupēt vietējā tusiņā ar kroni uz galvas.

Lai radītu kolekciju, nav vajadzīga mūza. Es vienkārši apsēžos, ņemu rokā zīmuli un sāku darīt. Un daru to ātri. Pēc tam jau ilgi un skrupulozi pieslīpēju detaļas.

Tagad ceru tikt Riga Fashion Week galvenajā podijā. Pret šo pasākumu attieksme var būt dažāda, bet fakts ir tāds, ka tu kļūsti atpazīstama un iesaisties Latvijas modes un kultūras dzīvē. Tevi un tavu zīmolu sāk uztvert citādi. Variants, ka tavu kolekciju podijā ieraudzīja uzpircēji un pievāca visu līdz pēdējam diedziņam, uz mūsu modes nedēļu neattiecas. Bet tieši tā ir laba iespēja skaļi sevi pieteikt.

Es nevēlētos būt sava zīmola seja. Man nav komfortabli, kad vienmēr jābūt publikā, lai tevi pazītu. Bet tas nu ir jādara. Un atrast kādu aizstājēju ir ļoti grūti.

Jebkurš blogeris pozicionēs nevis tavu zīmolu, bet savējo – savu vārdu

Tas arī ir loģiski. Biznesā vispār viss ir vienkārši: ja tev nav veselīga egoisma, ar tevi ir cauri – esi apēsts! Bet modes bizness Latvijā ir īpaši „zobains” – skaisti konkurēt pie mums neprot. Tāpēc identiski zīmoli, tā vietā, lai sadarbotos, uzsāk kariņu. Īsts bazars!

Mūsdienu modes industrijai Latvijā pietrūkst drosmes, profesionālisma un korektuma. Regulāri var novērot, kā rodas vienas dienas zīmoli un tikpat ātri izzūd. Tie ir briesmīgi ne tik daudz ar savu dempingu, cik ar to, ka rada jukas tirgū.

Veselīga konkurence ir tad, kad tu neslīcini konkurentus, bet pats mēģini kļūt labāks. Bet pie mums viss notiek otrādi: viens otru apmētājuši, nomētājuši, noslaucījušies un ne pa soli nav nobīdījušies no vietas.

Latvijā man trūkst elpas un ir par šauru. Tā ir taisnība. Esmu pieradusi pie citiem mērogiem, ritmiem, bez intensīvas kustības es nīkuļoju. Bet nav jēgas arī sacerēt biznesa plānu soli pa solim, jo mūsdienu pasaule mainās katastrofāli ātri.

Es ātri pielāgojos. Slīkt, bet brēkt: „Esmu ķieģelis un formu nemainīšu!” nav gudri. Ja vajadzēs, tad mainīšu. Jo vairāk tāpēc, ka galvenais ir nevis forma, bet iekšējais stienis. Bet tas man ir.”

Ja jūs atradat kļūdu, atzīmējiet tekstu un nospiediet Shift + Enter, lai mūs informēt.

Sākumlapā